Man nāk miegs, kas nav nemaz tik neticami, ņemot mērā, ka pēdējo 48h laikā esmu gulējis mazāk par 6h.

Šonakt bija Bobs Mārlejs (manis dāvināts tribute koncerta DVD, bārbekjū, alus un ledusauksta tekila no tikpat ledusaukstām glāzēm. Svinējām Alfonso (māsasvīra) dzimšanas dienu. Ak jā, es vakar (nu jau aizvakar) dabūju darbu un šodien bija pirmā darbadiena. Man ir 6 forši kolēģi un kolēģes, no kuriem 3 ir nepilna laika. Tāda maza ģimenīte. Bet es tiku uzņemts patiešām sirsnīgi, jau no pirmā brīža. Sastāvs: priekšniece - spāniete (ar kuru sanāca iepazīties bārā, pirms 4 gadiem), divi poļi, divi džeki no Bangladešas un meitene, kura varētu būt no Indijas. Bet varētu arī nebūt. Nu un tad vēl es. Pavisam 7. Laimīgs cipars.

Mēs esam tehnoloģiju bērni - jaunā pārsatinātā paaudze, kurai filmas, mūzika un jebkāda audio/vizuālā/video/tekstveida informācija ir pāris klikšķu attālumā. Mūzika mums vienmēr ir līdzi. Mēs varam uzzināt gandrīz jebkuru mūs interesējošo informāciju pārdesmit sekunžu laikā, jebkurā vietā, kur pieejami mobilie sakari ar internetu. Mēs vienmēr esam pieejami citiem cilvēkiem un mūsu agrākie draugi/paziņas un visi pārējie, ko mēs kādreiz esam satikuši, bet ar kuriem mēs droši vien nemaz nevēlamies kontaktēties, pasīvi karājas mūsu "draugos", "feisbukos", "maispeisos" un citur.

Reizēm tas ir labi. Reizēm nē. Bet viss jau ir kārtībā. Mēs atrodamies vien tehnoloģiju sākotnējā stadijā.

Pie manis ir 4.20 no rīta, pie jums ir 6.20 un es nu mēģināšu gulēt.


But whatever she may be
She could be money, cars, fear of the dark

She could be rainy days, minimum wage,
A book that ends with no last page
Whoever she is, whoever she may be
One thing's for sure, you don't have to worry.

Uzminiet, kas ir "she"? Man šķiet, ka dzīve.

Bet šī dziesma man skan ausīs bieži.

Arlabunakti

Mazliet ilgojos pēc mājām.

Rīt aprit apaļš mēnesis, kopš es atkal esmu Londonā. Vietā, kur nebiju plānojis atgriezties. Bet dzīves ceļi aizved savā virzienā. Cīnos ar nelielu melanholijas uzplūdu. Bet tas jau kā parasti tikai vakarā. Citādi jau viss kārtībā. Esmu iemācījies sadzīvot ar skumjām. Jo es apzinos, ka tās nepazudīs. Tās vienkārši ir tepat blakus. Kā lietus.

Es ilgojos pēc Latvijas vasaras smaržas. Pēc savas sarkanās automašīnas, pēc jūras un māju sajūtas. Pēc sarunām, kas nekad nenotiks. Pēc cilvēkiem, kuri ir mainījušies, bet manās atmiņās ir palikuši tādi, kā pirms kādiem 5 gadiem. Dīvaini, bet mans toreizējais, muļķīgi emocionāli sagrautais prāts ir atstājis īpaši izteiktas atmiņas un emocijas par tolaiku jaukajiem mirkļiem. Man ir bail par to, ka man nekad nebūs vairs tādas sajūtas. Jo nav arī bijis.

Tāpēc es paceļu kausu par jums visiem un visām, kas ir ieņēmuši nozīmīgu vietu manā sirdī tolaik un tagad. Par tām labajām atmiņām, kuras man paliks vienmēr.

Skaistākās ir saulrieta krāsas, zilākās debesis pieder jums,
Un, ja pasaka šī ir ar laimīgām beigām, tā noteikti,
Noteikti būtu...

Atskats uz pēdējo nedēļas nogali.

Ceturtdien vakarā - džeku ballīte pa klubiem. Tā kā es biju šoferis, tad šoreiz bez dzeršanas. Arī neprasījās.

Piektdien Kritiskā Masa (velobrauciens). Ap 1000 velosipēdistiem, kopējais iespaids - nenormāli forši. Gribu tā vēl. Vienīgais - gribējās, lai tas pasākums tomēr būtu bijis organizētāks un nenāktos braukt šauro ieliņu maršrutus.

Sestdien izmantoju dzimšanas dienas dāvanu no savas jaukās draudzenītes. Braucām uz Ādažu lidlauku, es, draudzene un čoms, kurš pieteicās līdzi, paskatīties. Lidojums 2-vietīgā lidmašīnā (pilots un es). Pārlidojām arī pāri vecāku mājai, nolidojām gar Rīgas jūras līci. Riktīgi forši. Pēc tam vakarā ar riteņiem, pa Ādažu vasarnīcu rajoniem un cauri meža takām, gar Gauju. Tajā pašā sastāvā - es, Linda, Silvestrs. Vakarā hokejs - skatījāmies, kā Latvija apspēlē Franciju ar nolaistām rokām.

Svētdien rīta pusē padarbošanās pa dārzu (vecākiem arī kādreiz jāpalīdz). Šoreiz palīdzība izpaudās bedru rakšanā vaļā un ciet, kā arī smilšu izstumdīšanā pa bruģa šķirbām. Kopumā interesanti. Pēc tam aizbraucām ar mašīnu uz Gaujas malu, jo tur Silvestrs jau ar draugiem bija sarīkojis pasēdēšanu ar šašlikiem. Pusstunda tur, pēc tam ar Lindu braucām uz Saulkrastiem, pastaigāties gar Balto kāpu.

Kopumā tāds piesātināts vīkends. :)

Labrīt! Tev ziņojums no Marsa:
Kā tev klājas, kā tev iet?
Vai uz Zemes vēl ir mīlestības garša?
Kur to meklēt, kā to siet?

Ja atmiņas varētu izdzēst tik viegli, kā dienasgrāmatas ierakstus, es izdzēstu pusi savas dzīves.

Durvis mūs ierobežo. Domām ir vajadzīgs plašums.

Es kādreiz gribēju mācēt lasīt cilvēku domas. Tagad es zinu, ka noteikti negribētu. Cilvēkos ir pārāk daudz sāpju, izmisuma un nedrošības, ko tie neizrāda ārēji, bet kas tāpēc nav mazāk spēcīgi. Toties manī ir viegla emociju narkoze.