Mazliet ilgojos pēc mājām.

Rīt aprit apaļš mēnesis, kopš es atkal esmu Londonā. Vietā, kur nebiju plānojis atgriezties. Bet dzīves ceļi aizved savā virzienā. Cīnos ar nelielu melanholijas uzplūdu. Bet tas jau kā parasti tikai vakarā. Citādi jau viss kārtībā. Esmu iemācījies sadzīvot ar skumjām. Jo es apzinos, ka tās nepazudīs. Tās vienkārši ir tepat blakus. Kā lietus.

Es ilgojos pēc Latvijas vasaras smaržas. Pēc savas sarkanās automašīnas, pēc jūras un māju sajūtas. Pēc sarunām, kas nekad nenotiks. Pēc cilvēkiem, kuri ir mainījušies, bet manās atmiņās ir palikuši tādi, kā pirms kādiem 5 gadiem. Dīvaini, bet mans toreizējais, muļķīgi emocionāli sagrautais prāts ir atstājis īpaši izteiktas atmiņas un emocijas par tolaiku jaukajiem mirkļiem. Man ir bail par to, ka man nekad nebūs vairs tādas sajūtas. Jo nav arī bijis.

Tāpēc es paceļu kausu par jums visiem un visām, kas ir ieņēmuši nozīmīgu vietu manā sirdī tolaik un tagad. Par tām labajām atmiņām, kuras man paliks vienmēr.