Vai radošā krīze ir tikai man, vai arī citiem...?
Aizvien vairāk es spēju priecāties par citu cilvēku radošajiem panākumiem, es spēju pieņemt to, ka citiem varbūt tas izdodas labāk...
Bet tomēr klusībā es ceru, ka ar man notiks radošais brīnums vai sprādziens...


Manī iestājies tāds kā nelies afekta stāvoklis ... kurā sajūtas un emocijas nekontrolē prāts .. bet mirkļa burvība, kuru cenšos izbaudīt viss neiedomājamākās vietas un situācijās... un tajos brīžos es jūtos laimīga...
Nav laimīgs lielo mērķu sasniegšanas brīdis... Bet gan pats iešanas brīdis, kurā tu vari sasniegt gan kritumus, gan kāpums, gan laimīgus brīžus, gan gluži skumīgus...
Es vēl mācos baudīt dzīvi un priecāties, un laikam tas ir mans lielākais dzīves mērķis.