Vai radošā krīze ir tikai man, vai arī citiem...?
Aizvien vairāk es spēju priecāties par citu cilvēku radošajiem panākumiem, es spēju pieņemt to, ka citiem varbūt tas izdodas labāk...
Bet tomēr klusībā es ceru, ka ar man notiks radošais brīnums vai sprādziens...
Manī iestājies tāds kā nelies afekta stāvoklis ... kurā sajūtas un emocijas nekontrolē prāts .. bet mirkļa burvība, kuru cenšos izbaudīt viss neiedomājamākās vietas un situācijās... un tajos brīžos es jūtos laimīga...
Nav laimīgs lielo mērķu sasniegšanas brīdis... Bet gan pats iešanas brīdis, kurā tu vari sasniegt gan kritumus, gan kāpums, gan laimīgus brīžus, gan gluži skumīgus...
Es vēl mācos baudīt dzīvi un priecāties, un laikam tas ir mans lielākais dzīves mērķis.
Page Summary
guapa :: (bez virsraksta) [+1]
Oktobris 2017
|
Varbūt vajag paskatīties uz radošo krīzi no tāda aspekta, ka ne visiem cilvēkiem vajag kaut ko radīt, jo tā jau apkārt saradīts gana daudz, ka pietiek desmit dzīvēm ko lasīt, skatīties un klausīties. Tad tikai paliek jautājums par brīvo laiku, nevis krīzi:) Nu Guapa.. :) es 22. septembrī 2015. kaut ko līdzīgu jau ierakstīju :) |