Kungs, mēs ticam, ka tu gribi un ka tāds tavs svētais prāts,
Lai arvien šī tauta dzīvo un šīs zemes ražu vāc.
Lai pār lejām šīm un kalniem tikai latvju mēle skan,
To man klusi čukst šī zeme, to ik akmens saka man.
Tu tak negribi, lai važās atkal reiz mūs svešnieks kaļ.
Lai mēs, redzējuši sauli, krītam naktī atpakaļ!
Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt
Un lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.
Tu tak negribi, lai svešā mēlē tevi lūdzam mēs.
Tu, kas devis mums šo zemi, tu, kas esi mūsu Tēvs!
Vai nav skaistas mūsu dziesmas? Nē, tās nedzied verga sirds!
Tāpēc mūžam tavai saulei latvjus brīvus jāapmirdz . . .

Tad par vēlu būs mūs vienot, ja mūs šodien plosīs naids.
Baigs, ak Kungs, tad pāri zemei skanēs latvju tautas vaids.
Ak, vai tiešām tikai jūgā brālis brāli pazīt spēs,
Un vai tikai kalpu gaitām mūžam izredzēti mēs?
Vai šī brīvība tik sapnis mūsu tautas gaitā būs,
Un pēc gadiem sveši kungi atkal klaušās izdzīs mūs?
Nē, tik grūti ir tam ticēt! Nē, šī doma sirdī sāp..
Tāpēc lūdzam šajā dienā: Kungs, no sava troņa kāp!
Nāc un pārstaigā šo zemi, kamēr tā vēl sauli jauž,
Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž.

Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!