antiromance

Rīts
4.3.06 11:11
un es atkal jūtos nožēlojami....

Mana baterija lādējas ārā un es jūtu aukstas trīsas pārskrienam pār kauliem. Ak, jā kārtējais otrās dienas rīts, kad stikla lauskām pāri ticis mans nomocītais ķermenis, tā miesa, kas palika pāri apziņas plūsmai aizplūstot prom. Es redzu sejas, tās runā. Runā. Runā. Runā. Kliedz. Bez skaņas, jūtamas tikai vibrācijas, kas traucē kājām stāvēt miera stājā. Pēdējā baterija izmisīgi centīgi jau mirgo vēl, vēl mazliet turēt, bet tā neiztur - sadeg ugunīgās liesmās. Displejs izdziest un es krītu kaut kur bezdibenim pa vidu vai pa malu, vai tieši ar seju peļķē, vai dūņu pēļos. Nezinu. Es redzu tikai bildes, kas pašplūsmā iztuntuļo cauri smadzenēm, kaut kas paliek zemapziņā, kaut kas izsteberē cauri pat pēdas neatstāj. Troksnis bez skaņas, troksnis bez muzikālā pavadījuma. Vai varbūt tas ir pavadījums bez mūzikas? Viss šis Cirks griežas man apkārt, viss riņķo haosā. Pelnu trauki, tukšas pudeles, neindetificējamas būtnes ar līķa bālām un zaļām un slimīgi dzeltenām sejām. Kaut, kas istabas kaktā nelāgi smako. Kāds pūst, kāds sadalās. Un es nežēlīgu dārdu pavadījumā, dodos laulāties ar savu labāko draugu. Glāsti un izvirtuši mīlestības apliecinājumi. Pa kuru laiku ir sākusies verbālā caureja, nav ne jausmas, intelektuālās spēlītes ar sevi, to tur, kas ar zaigojošām acīm veras manī, un labāko draugu rit, rit, rit līdz es palieku divvientulībā ar viņu, draugu, kas mani vēl nekad nav pievīlis, kam vienmēr ir bijusi iespēja noraut ūdeni un visas sakrājušas negācijas aizskalot prom, ar labāko draugu – podu. Tie nelieši ir atslēguši pēdējo niecīgo elektrības padevi manām smadzenēm. Gala komma.
Mūzika: daudz balsis ir manā galvā
0 domu gruži ieskrbelē arī tu ko