Idejiski:

Sēž divi makšķernieki un copē zivis. Pēkšņi no krūmiem ilien lācis un sauc:
"Medu ēdīsiet?"
"Nē, paldies.", atbild makšķernieki un lācis aiziet. Bet līdz ar šo trobeli, zivis sāka ķerties māzāk un sliktāk. Pēc kāda laika atkal lācis izlien no krūmiem un jautā: "Medu ēdīsiet?", bet makšķernieki atrūc, ka nēedīs un lai liek viņiem mieru. Lācis aiziet, bet zivis ķeras pat vēl mazāk.

(Idejiski tiek ļoti ilgi stāstīts par to kā lācis atnāk un kā zivis ķeras mazāk un mazāk un makšernieki paliek arvien dusmīgāki. Kad man sen to stāstīja, tad minēja pat cik zivis stundā ķeras. Šādi cikli jaiziet vismaz astoņi. Tālāk:)

No krūmiem izlien lācis un atkal prasa: "Veči, medu ēdīsiet?". Makšķernieki galīgi nikni, gribot bezmaz lāci saplosīt gabalos, atbrēc: "Jā, ēdīsim medu!". Uz ko lācis atbild: "Tas labi. Kad ēdisiet, pasauciet mani arī".