Mjaa, tādās reizēs rodaz tāda dīvaina sajūta, varbūt kautkas līdzīgs nolemtības sajūtai, katrā ziņā tā ir grūti raksturojama.
Trakāk, ka no tāda cilvēka nekādi nevar saprast vai viņš tevi tiešām zin vai nē, tik ik pa laikam no viņa izsprūk kāda slidena frāze, no kuras metas zosāda.
Man šitā viens puisis kādus gadus 3 īsziņas rakstīja - likās, ka viņš par mani zin visu, tik es par viņu neko... un vienā brīdī es staigāju kā paranoiķe, jo teksti bija apmētam: "Vai tu mani nokrāsosi tikpat melu, kā tavas acis", "Tu šodien izskaties nerātna, dabūsi pa dupsi"(uueee), un es tajās reizēs nevienu paziņu nebiju ne redzējusi, ne satikusi... un tas kļuva pretīgi...ļooti, beidzās tikai tad, kad neatkarīgu apstākļu dēļ mainīju nummuru...

Tā
lūk.

Baigais penteris sanāca, atvaino....