Man veikalā priekšā stāvēja alkoholiķes un aiz muguras stāvēja alkoholiķes. Visas tādas balinātas, ap 30-40 gadiem, visām rokās 0,7 šņabji. Un visu laiku, kāmēr es tur stāvēju, tā iereibusī vistu kūts rīkoja spiegšanu un histēriju par to, ka "ak, vai, kāds cilvēktiesību pārkāspums, mēs nevarm divu minūšu laikā nopirkt šņabi, tūlīt būs desmit, mēs sūdzēsimies, kas te par servisu, laidiet mūs pa priekšu, mēs Jums parādīsim". Varēja vēl pastaigāt četrrāpus un sākt raustīties epsilepsijas lēkmē lielākam efektam.
Vājprāc.
Cilvēki, kas iedomājas, ka šņabis viņiem ir tikpat svēts un nepieciešams kā piens zīdaiņiem, mani šovakar, maigi sakot, tracina.