kaut gan.. ok, mēģināšu.
retorisks jautājums ir šāds-vai vispār ir iespējama (un vai ir vajadzīga) nedalīta uzmanība no kāda cilvēka? var veidoties kaut kāda lielāka emocionāla/garīga tuvība ar kādu citu un to nez kāpēc neviens par krāpšanu neuzskata (kaut gan sekas var būt daudz tālejošākas nekā kādam skūpstam). katru dienu mēs kaut kā sadalam savu uzmanību/laiku utt starp dažādiem cilvēkiem un tas ir pilnīgi normāli. problēma ir tur, cik daudz es pati iesaistos emocionāli šajā te skūpstā. un te liela nozīme ir dzimumam. jo-meitenes var mani seksuāli piesaistīt, bet es nekad viņās nevarētu iemīlēties-vienmēr tas paliek jautrības līmenī. tāda organisma īpatnība. kaut gan,.pieļauju, ka ķādam var būt savādāk..