The only moment we were alone

Tātad, manas mātes sasprindzināti monumentālā būtība liedza man vakar pavēstīt ko ļoti svarīgu- es apmeklēju U2 3D koncertu, tas bija orgasms šī vārda pilnākajā nozīmē un es sajutu mitras acis un valgmi sirdī Where the streets have no name laikā.
Tas bija tāds ļoti pastpirinoši emocionāls brīdis.
It īpaši tā blakussēdētāja dēļ.
es neko dižu un spēcīgu nespēju pateikt, tieši tik labi tas bija.

Paradoksi man nepatīk, bet bez tiem neesot progresa. Bet nu kas izdarīts, tas izdarīts.

Nu lūk, milzīga mandarīnu elēģija pārņem mani un es jau jūtos labāk. Laikam, ka ir pienācis pēdējais brīdis izmantot Hausa dēli, lai sakārtotu lietas un izsvērtu dažādu darbību principus un J.G. Fihti.
Klausoties Bēthovena 14. klaviersonāti un veroties izcilajā "Nakts kafejnīca Arlā", prātā nāca Hadriāna augsti vērtētā M. Aurēlija domīte: Tu nevari samaitāt cita mūžu, kā vien to, kuru tu dzīvo, un nevari vairs dzīvot citu mūžu, kā vien to, kuru esi samaitājis.
Man liekas, ka Čehovs varētu labu lugu par to uzrakstīt.
Es cenšos savu dzīvi nemaitāt. Nu labi, es necenšos pietiekami labi, bet tieši tāpēc man ir Hausa dēlis labai stratēģijai un žultspūšļa darbībai.

Un hei, starp citu.
-6 kg.

Jā, es biju dzērusi un jā, es sarakstīju daudz muļķību!
Tak nezvanīs tie farmaceiti tev, neraudi, netieku vaļā es no pieraduma un nostaļģijas reizēm, atzīstu!
Bet man savu vīrieti vajag vairāk, kā tevi pāris reizes uz sava dīvāna ar tējas krūzi rokās.
Tāpēc beidz izturēties kā viedais pravietis un nebojā manu svētsvinīgo laimīti.
Paldies!

NOTHING TASTES AS GOOD AS THIN FEELS