The only moment we were alone

Manuprāt, es visu dzīvi esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka, ja ar kādu man sanāk kaut kā slikti, tad vienkārši.. There is more to the story.
Bet šeit nav. Šeit ir tas, kas ir nu viss. Šeit ir čalis, kuram patika 3 nedēļas dirst sūdu un tad beidzot pateikt, kā ir patiesībā.

Es tiešām visu laiku jutos ok, visu nedēļu bija normāli. Es arī jutos labi tad, kad braucām uz Kolku. Reāli.
Bet tagad ir tā, ka man liekas, ka viss slīd atpakaļ kaut kādā grāvī.

Es pieķeru sevi pie domām "ko es izdarīju nepareizi?" un "kā es to varēju mainīt?"
nekā un neko es neizdarīju nepareizi. Es biju es pati. Un kad es saprotu šo, tad man uzmācas cita klusa, bet spītīga doma: Vai es vienkārši nebiju pietiekami laba?

Kas ir šausmīgi. Mani tas biedē. Tā nav mana normālā reakcija. Es nesaprotu, nesaprotu, nesaprotu.

Kas notiek.

Ok. Jāaiziet uz otru istabu pēc dziras un jāparubās. Ko tur daudz. Rīts gudrāks. Ja ir dzira.