The only moment we were alone

Turpinot tās labākās tradīcijas, laikam jāieraksta kut kas.

Es oficiāli piekrītu parauties tikai uz čaļiem, kuri tā kā neraustās nokavēt manis dēļ pēdējo faking transportu uz mājām. Period. Viss.

Lai šī kļūst par mazo dzīves apņemšanos. Žēl, ka arī šis prasīs lielu darbu. Nahuj. Bļeģ. Nahuj.

Šī bija smaga diena. Bet hei, RSU cilvēki tagad varēs kārtot kolokvijus 3 reizes un mums ir jauna prorektore. Ja vien es spētu ieslēgt smadzenes darbam. Ja vien.
Kas notiks ar mācībām? Ko es ar to darīšu? Sēdēšu un uz klades zīmēšu faikn sirsniņas?!
Tieši tāpēc es nedrīkstu ar viņu tikties. Tur ir kaut kas maģisks. Pārāk.

un viss.

parunājoties ar pāris jauniešiem es pati sapratu. Es rīkojos pilnīgi pretēji fizmatu veckursniekiem. Es meloju sev. Es meloju sev jau kopš trešdienas nakts.

Un man patiesībā ir vienalga, vai Tu to lasi vai nē.

Nu karoč skolā šodien iepazinos ar kursabiedru vienu. Arī blonds kā Jānis, arī smuks, arī smēķē visu laiku un ir tāds "pohuj rēcīgi" čalis, gājām arī kopā uz kora atlasi. Un jau pēc pirmajām pāris stundām man saka "Tu esi reāli forša!" Domāju, ka mēs sadzersim, sēdēsim blakus un reāli tusēsimies.

Izklausās asom, ne? NOT! Jo viņam ir faking draudzene. Nu ko, gaidīšu nākamo psihopāti :D