The only moment we were alone

Kā man te uz sienas rakstīts un kā es arī cenšos dzīvot- uz katru impulsu mēs paši varam izvēlēties atbildes reakciju. Un šo te es uztveršu kā vajadzīgu lietu- pēdējo pilienu fucked up lietu kaudzē. Man to vajadzēja, lai sapurinātos un dotos tālāk. Es tā arī nevienu reizi neesmu tā kārtīgi izsāpējusi to, ka Mārtiņa vairs nebūs un ļāvusi sev padomāt par ansi. un faking vēzi. Un komandu.
Tagad to izdarīju un ir labāk. Jāsavāc savs pritons un jālaiž uz darbu, nav tur ko.

Bet jā. Joprojām pasīvi meklēju. Nu ne jau boifrendus, lol. Dievs pasarg. Cilvēkus, ar kuriem kopā es kļūstu labāka un daru lietas, kuras padara mani labāku. Tā kā es vakar riktīgi iedirsu sev dvēselē un vienkārši tos sūdus izsmērēju savām vērtībām sejā, tad var secināt, ka šīs attiecības man nekalpos tam mērķim. Nu vismaz pagaidām. Bet ir jau jautri. Man liekas, ka viņam neko vairāk arī nevajag. Man vajag vairāk. Vienkārši jāprot saprast, kur var dabūt vairāk. Te nebūs, I guess.

Hei bet. Kā es vienmēr saku- lai dzīvotu un priecātos ir jādara divas lietas: jādzīvo un jāpriecājas! Un tas ir tieši tas, ko es šodien grasos darīt :)

PS. Bet man nopietni ir jāpārdomā sava.. simpātiju pakāpe pret viņu. This could bite me. Atkāpties no laika plānošanas un visu piekāst viena vīrieša dēļ? Srsly?

Kād muļķība bija iedomāties, ka tā tas arī beigsies.