The only moment we were alone

šodien raudāju kreituses dēļ.

principā visi teiktu, ka tā taču nav alise, kas tā darītu, wtf, es taču vecene ar dzelzs pautiem.
būtībā jau tā arī ir.

bet tā.. khm, profesore vinmēr man uzbaksta uz īsto stīgu- dirst uz maniem cilvēkiem, kuri strādā galvu nepacēluši. jā, es apzinos kļūdas un trūkumus, viss ir pilnveidojams un tas ar katru gadu arī notiek. bet pilnīgi spļaut sejā un brutāli nomelnot visu, ko students parastais bez izglītības un normāla atalgojuma dara- tas man sāp un tas man liek senāta sēdēs sēdēt un fiziski trīcēt no niknuma.

Un akota esot mums aiz muguras pateiksui, ka studējošo viedoklī neesot vērts klausīties. palēnām sāku pievienoties sazvērestības teorijai par to, ka "aicināšana uz sēdēm, viedokļa uzklausīšana un pat lietu virzīšana uz priekšu" ir tikai batonu bāšana ausīs, lai jūtamies briesmīgi ņemti vērā, kad runa ir par lielajiem sūdiem.

Lai viņi turās. Jo es nepazudīšu pēc gada. pidari.