The only moment we were alone

Šis ir ļoti, ļoti skaists laiks. Es beidzot esmu atradusi to īsto, to īsto lietu, kuras dēļ ir vērts no rīta mosties. Es esmu spēka pilna un man izdosies. Beidzot es esmu atradusi kaislību savā dzīvē!
Un tas nebūt nav saistīts ar vīriešiem.

Bet runājot par vīriešiem. Tas ir tik dīvaini, man jau kādu labu laiku savas superaizņemtās dzīves dēļ nav pat sanācis apsēsties un padomāt par vīriešiem. Vai man vajag vai nevajag, vai es gribu vai nē.. Bet tad, pat nemaz par to nedomājot, tīri dabiski tas viens kandidāts šodien ņēma un.. nav dabiski atlasījās. Nu kā Dārvinā. Un tagad vairs neviena nav, suga izmira.
Nav bijis īsti laika apstāties un padomāt, cik ļoti citādāk tas ir. Ir pagājuši septiņi gadi un man vairs nevajag, es par to varu nedomāt un man nav grūti vienai pašai. Man nav bail vienai pašai.

Lūk ko dod aizņemta dzīve un cēlas idejas.

Protams, protams. Ja atgrieztos/uzrastos kāds šarmantais ar spēju.. Eh, nē. Tādu vienkārši nav. :D

Svinam dzīvi!