The only moment we were alone

Lūk, nekas gada laikā nav mainījies. Savos svētkos joprojām galu galā esmu viena ar asarām un.. nē, šoreiz bez alus kausa.

Jo svētkus būtu jāsvin. Vispār būtu jāsvin visas lietas dzīvē. Skaistums, panākumi, veiksme. Bet arī tās prastās reizēm nesanāk nosvinēt, jo..

Nu nav acīmredzot svarīgi. Sen jau esmu atmetusi ar roku viesnīcu numuriņiem, sirds formiņu medaljoniem, skaistiem ziediem, sonetiem un gardiem prosecco. Esmu sevi notrulinājusi līdz pašam minimumam. Bet arī tā.. nav.

Ja vien man kāds varētu pateikt kāda sūda pēc es sevi moku. Jo viņš mani nedara laimīgu, nevēlas to darīt, nekad nav darījis. Bet vai tad laime un dzīves svinēšana nav tas galvenais?

Tagad tā senā želejveidīgā kūka liekas kā sapnis, neaizsniedzama vēlme un greznība. Lūk tā var notrulināt sievietes ar nekam nederīgiem vīriešiem.