The only moment we were alone

Viņš atnāca, iedeva egli un.. aizgāja. Pat nebija 5 minūtes.
Un tad es atkal sāku raudāt un sāpēt.

Pēdējās dienās esmu bijusi tik aizņemta ar krišanu viņam virsū, ka pat nepamanīju, cik vēss un pragmatisks viņš ir kļuvis. Vakarvakars atvēra acis. Sāpīgi ir reizēm atvērt acis(ne tikai tad, ja tev ir miežugrauds).

Var jau būt, ka paliks kaut kā vieglāk. Ziemassvētki Kolkā, tad tikai viena diena Rīgā un jau Valdes seminārs klāt un.. Nu tā.


Ir jau arī tā, ka nav laika raudāt, nav laika skumt un ilgoties. Ir jāiemācās vīrusi un sēnītes.

Ja anči rīt dziedās/spēlēs christmas lights, viss mans balles meikaps būs pa dirsu, ka es jums saku.