The only moment we were alone

Elle un Indija, nu neko nepierakstīju par brīvlaiku un citām nodarbēm, kuras.. būtu jāpieraksta.

Katrā ziņā, sesija ir baigais mēsls, jāmāk tikai nošpikot(lūdzu visus debesu dievus, lai man tas 5dien izdotos), kaut kādā mistiskā veidā jādabū automāts neorganikā un jāpiespiež sevi iemācīties anatomijas grāmatu no galvas! un viss!

So, um. Brīvlaikā es.. vispirms neko nedarīju, tad vācu mario un tad biju kolkā un tad.. ai nu es nevaru tagad atcerēties un pierakstīt tā forši, lai pēc tam var atcerēties to emotional pusi. Nu karoč izcepām piparkūku māju, jaungadā biju Kolkas ballē, tad vecenē un apmēram snovoju(jep, nu.. lame).
Bija daudz sniegZ.

vakar bija kaut kāds pārdomu brīdis. Sapratu, cik maz dzīvē izdarīts, cik drausmīgi augsta ir tā mana uzadītā pohuj apkakle, kuru es esmu pārvilkusi pāri galvai. Jūtos kā tādā sevis uzbūvētā būrī, kurā to vien daru, kā nesakarīgi un pompozi žestikulēju pati sev. Nekāda plaša redzesloka, izaugsmes. nekāda pozitīvisma, tikai nedzīvs mehānisms ir manī un tam ir jābeidzas.

Bet nu.. Tāpēc jau mēs visi ciešam no egodistoniskiem neirotiskiem konfliktiem, vai ne, Freid?