The only moment we were alone

Mans draugs cep vislabākos kartupeļus.
AIZVERIES VIENREIZ!

Bet arī mans draugs cep osom kartupeļus.
Bet vispār man ir tik ļoti sūdīgi. Goda vārds, kurš teica, ka studentu gadi ir vislabākie dzīvē?! Man tas ir kā murgs. Vienīgie brīži, kad es no šī murga pamostos, ir miegs. Un jā, būtu forši, ja es spētu aizmigt. Jā, + man ir smagas(nu, ne tā, ka man gribas sist sau māti)problēmas ar alkoholu.

Es zinu, ka esmu ciniska, ļauna, nesavaldīga un visai pesimistiska persona. Bet tiešām.. Es šobrīd.. Es ar sevi nelepojos. Grieķu ciniķi mani ar vislielāko sajūsmu uzņemtu savā pulciņā, Dārts Veiders no manis bītos un temperameta veidu holēriķis turpāk varētu dēvēt vienkārši alise. Tas ir drastiski un smagi.

Bet vispār.. Kāpēc tad es sevi moku? Kāpēc sev sist ar āmuru pa galvu?
Laikam tāpēc, ka it feels so good, when I stop.

Un glābt, radīt cerību, izzināt.. IT IS WORTH THE CRAP.