![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Patiesībā tas Renārs ir viens ļoti gudrs čalis! Tā iedomu lieta ir ļoti slidena. Jo tu nekad nevari būt drošs, to teica gan Šekspīrs, gan Marks Aurēlijs un tā nu tas ir. Un mūžīgi ir jamēģina to visu izskaidrot, projicēt savu neziņu, padarīt nedrošo drošu- ar krāsām, ar vārdiem, ar nošu lapām.. bet mēs nekad neesam mierā ar to, ka izskaidrojumu nevar atrast un tas rada tukšuma nepatīkamo garšu homo sapienā(nu, ne tajos, kas ir atklājuši Jēzus spēku sevī).
Īstenība ir liela manta, tur tā nevar ar nopūtām vien. Tur vajag kārtīgu dialektiku un visus aspektus. un tad arī sākas problēma- šī te īstenība ne man, ne arī kādam citam nedod nekādas garantijas, jo, piemēram, man kāds atrodas labajā pusē, bes es viņam- kreisajā. tādējādi no vienas īstenības izriet veselas divas.
Bet īstenība ir šeit un tā atšķiras mums katram, gluži tapat kā viedoklis par Monē vai cigosiņu salātiem. Tāpēc es labāk turpināšu radīt ontoloģisku drošības sajūtu ap sevi. Bez Jēzus, joprojām. Fui, apnika vāvuļoties.
Un tā es arī neatradu savu dāvanu komlektu, sasodītā un neinteresantā Rīga, kurā nevar atrast pat... he he, tā jau es jums teikšu ko. Katrā ziņā es noteikti nemeklēju piepūšamo gotiņu un gaismas zobenu arī nē, tāpēc es nespēju saprast, kādēļ meklējamais nedodas rokās.
Rokās vismaz dodas kas cits, pirmkārt jau vasara, otrkārt, vasaras pirmais lietus ar U2 summer rain fonā. Un kaut ko siltu blakus. Tas siltais gan bija traki samulsis par manām dabas ekstāzēm, tas varētu būt savādi, piekrītu, bet hei, es vismaz neskatos Konanu. Galu galā, lietus ir jauks, ja vien tas nav skābs. Un kurpes gan man nebija nopulētas, bet es vienalga ļāvu lietum un dubļiem tās nošļakstīt. Varbūt, ka pirms tam es šaubījos, locījos savā galvā kā vējrādītājs Rīgas augstumos, bet tagad esmu visai droša, ka es zinu atbildes uz visiem trim retoriskajiem jautājumiem, kuri gan tātad vairs nav retoriski, jo es varu uz viņiem atbildēt.
Jā, es esmu bagāta.
Jā, man pieder viss.
Kas ar mani ir noticis.. Es esmu bagāta un man pieder viss, lūk kas.
Īstenība ir liela manta, tur tā nevar ar nopūtām vien. Tur vajag kārtīgu dialektiku un visus aspektus. un tad arī sākas problēma- šī te īstenība ne man, ne arī kādam citam nedod nekādas garantijas, jo, piemēram, man kāds atrodas labajā pusē, bes es viņam- kreisajā. tādējādi no vienas īstenības izriet veselas divas.
Bet īstenība ir šeit un tā atšķiras mums katram, gluži tapat kā viedoklis par Monē vai cigosiņu salātiem. Tāpēc es labāk turpināšu radīt ontoloģisku drošības sajūtu ap sevi. Bez Jēzus, joprojām. Fui, apnika vāvuļoties.
Un tā es arī neatradu savu dāvanu komlektu, sasodītā un neinteresantā Rīga, kurā nevar atrast pat... he he, tā jau es jums teikšu ko. Katrā ziņā es noteikti nemeklēju piepūšamo gotiņu un gaismas zobenu arī nē, tāpēc es nespēju saprast, kādēļ meklējamais nedodas rokās.
Rokās vismaz dodas kas cits, pirmkārt jau vasara, otrkārt, vasaras pirmais lietus ar U2 summer rain fonā. Un kaut ko siltu blakus. Tas siltais gan bija traki samulsis par manām dabas ekstāzēm, tas varētu būt savādi, piekrītu, bet hei, es vismaz neskatos Konanu. Galu galā, lietus ir jauks, ja vien tas nav skābs. Un kurpes gan man nebija nopulētas, bet es vienalga ļāvu lietum un dubļiem tās nošļakstīt. Varbūt, ka pirms tam es šaubījos, locījos savā galvā kā vējrādītājs Rīgas augstumos, bet tagad esmu visai droša, ka es zinu atbildes uz visiem trim retoriskajiem jautājumiem, kuri gan tātad vairs nav retoriski, jo es varu uz viņiem atbildēt.
Jā, es esmu bagāta.
Jā, man pieder viss.
Kas ar mani ir noticis.. Es esmu bagāta un man pieder viss, lūk kas.