![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien es biju uz Valkīru, lab, manuprāt, Toms Krūzs nu nav tas pozitīvākais aktieris, bet es ļoti vēlējos redzēt šo filmu un es redzēju. Protams, kā vienmēr, tas manī atkal izraisīja milzīgu prāta cilāšanu globālos un stratosfēriskos līmeņos, novedot līdz pilnīgi subjektīvam un intravertam pravietojumam.
Visupirms man laikam jāatklāj kaut kas ļoti primitīvs un tāds, ko parasti 16gadīgas esenšal čiksītes raksta savās draugiem.lv dienasgrāmatās pēc tam, kad viņām vēstures skolotājs stundā iebāzis acīs avīzi un uzbļāvis: ŠE, IZLASI! nu, pieņemsim, par Gruzijas mazo trīdirādi. Tātad: man ir tā kā bail no kara.
Nu, protams, ka es apzinos, ka tāda līdzvērtīga II WW kara draudi ir praktiski neiespējami, jo nu.. kara gadījumā viss beigtos ar.. ar neko, acīmredzot, jo mums visur ir visai spēcīgi katalizatori, traki musulmaņi un daudz dažādu artefaktu, kas noteikti ir daudz aizraujošāki par plutoniju un urānu! un vēl mums ir NATO un vispār gribas cerēt, ka Eiropa pieaug bišķiņ. Savādāk tā vien liekas, ka mēs tādi diktatūras palaistuves vien esam. Lab, lielbritāņi nē, bet viņi šā vai tā ir palaistuves.
Katrā ziņā es arī pārdomāju to savu Lielā pilsoņa būtību. Ja man tā būtu jādara, vai es darītu? Vai es varētu tā? Vai man būtu drosmes un dūšas? Vai es varētu tā diži nospļauties, kā to dara Klints Īstvuds?
Patiesībā apsvērt šo domu ir visai muļķīgi, tas ir kā domāt par.. ziepju ēšanu un tās sekām. Jo, pirmkārt, es esmu sieviete un mums nu jebkuros laikos ir jāstāv pie katliem un pannām, nevis jākaro, Žanna d'arka var iet dirst, viņa tāpat bija sīks puišelis un viņai droši vien kaut kur bija paslēpts penis. Lab, nu nē, bet tomēr. Otrkārt, tādas lietas kā drošsirdība un absolūtais nacionālisms vairs nav modē. Treškārt, vairs nevienu tā īsti uz strīpas nešauj. Ā nu es gan nezinu, kas Āfrikā notiek, lai gan tur visi tāpat apmirst no HIV, nav jēgas tērēt lodes un likt cilvēkiem stāvēt svelmē.
Jā, bet es par to padomāju un izsecināju, ka es nezinu. Es tiešām nezinu, vai es varētu tā, kā to saka Spinoza un darīja Robespjērs. Bet nu lab, es domāju, ka man šāda izvēle nekad nebūs jāizdara, jo mums taču ir demokrātija un Čakste ir dzīvs, bet Dievs ir miris, yo, Nīče.
Lūk, jā. Fenomenālas un tik ļoti variablas ir cilvēka sinapšu kognitīvās darbības un uztveres alternatīvas, nu sasodīts, kā vispār tā var būt, tie visi ir vieni nožēlojami ķīmiski fizioloģiskie procesi taču. Bet ir, sasodīti ir, un mēs patiesībā esam lielāki, kā Ķīna, katrs kā indivīds.
Tā nu mani pravietojumi lēnām pienāca pie otrās domītes: vai tas, ko es tagad daru ir tas, ko es gribu vispār? Respektīvi, vai, stāvot pie RSU lielajām durvīm pēc pusotra gada, es nejutīšu savā dvēslē zināmu rūgtuma esenci? Vai es nožēlošu to, ka rakstīju muļķīgu ZPD ķīmijā un gāju uz bioloģijas olimpiādi, nevis sēdēju ar Hitlera biogrāfiju rokās un negāju uz padziļināto vēsturi?
Atkal jāsaka, ka Markam ir taisnība- ir jāvērš skats uz iekšu un nedrīkst dzīvot tā, kā to dara visi. Bet.. nu labi, šo te visu es vēl neesmu līdz galam apsmadzeņojusi un sapratusi, bet man liekas, ka ir par vēlu, es esmu uz eksaktās takas un vairs nav kur. Lai arī mani baida šī neizcilības variācija un pārāk augstās kāpnes, pa kurām es nespēšu uzrāpties, kā pārēdies Rosīni. Patiesībā tā mani baida visur.
Nu johaidī, jo vairāk tu lasi to Aurēliju, jo trakāk paliek. Katrā ziņā nekādas ekspluatācijas ar mani nenotiks, lūk. Nevienā dzīves posmā.
Visupirms man laikam jāatklāj kaut kas ļoti primitīvs un tāds, ko parasti 16gadīgas esenšal čiksītes raksta savās draugiem.lv dienasgrāmatās pēc tam, kad viņām vēstures skolotājs stundā iebāzis acīs avīzi un uzbļāvis: ŠE, IZLASI! nu, pieņemsim, par Gruzijas mazo trīdirādi. Tātad: man ir tā kā bail no kara.
Nu, protams, ka es apzinos, ka tāda līdzvērtīga II WW kara draudi ir praktiski neiespējami, jo nu.. kara gadījumā viss beigtos ar.. ar neko, acīmredzot, jo mums visur ir visai spēcīgi katalizatori, traki musulmaņi un daudz dažādu artefaktu, kas noteikti ir daudz aizraujošāki par plutoniju un urānu! un vēl mums ir NATO un vispār gribas cerēt, ka Eiropa pieaug bišķiņ. Savādāk tā vien liekas, ka mēs tādi diktatūras palaistuves vien esam. Lab, lielbritāņi nē, bet viņi šā vai tā ir palaistuves.
Katrā ziņā es arī pārdomāju to savu Lielā pilsoņa būtību. Ja man tā būtu jādara, vai es darītu? Vai es varētu tā? Vai man būtu drosmes un dūšas? Vai es varētu tā diži nospļauties, kā to dara Klints Īstvuds?
Patiesībā apsvērt šo domu ir visai muļķīgi, tas ir kā domāt par.. ziepju ēšanu un tās sekām. Jo, pirmkārt, es esmu sieviete un mums nu jebkuros laikos ir jāstāv pie katliem un pannām, nevis jākaro, Žanna d'arka var iet dirst, viņa tāpat bija sīks puišelis un viņai droši vien kaut kur bija paslēpts penis. Lab, nu nē, bet tomēr. Otrkārt, tādas lietas kā drošsirdība un absolūtais nacionālisms vairs nav modē. Treškārt, vairs nevienu tā īsti uz strīpas nešauj. Ā nu es gan nezinu, kas Āfrikā notiek, lai gan tur visi tāpat apmirst no HIV, nav jēgas tērēt lodes un likt cilvēkiem stāvēt svelmē.
Jā, bet es par to padomāju un izsecināju, ka es nezinu. Es tiešām nezinu, vai es varētu tā, kā to saka Spinoza un darīja Robespjērs. Bet nu lab, es domāju, ka man šāda izvēle nekad nebūs jāizdara, jo mums taču ir demokrātija un Čakste ir dzīvs, bet Dievs ir miris, yo, Nīče.
Lūk, jā. Fenomenālas un tik ļoti variablas ir cilvēka sinapšu kognitīvās darbības un uztveres alternatīvas, nu sasodīts, kā vispār tā var būt, tie visi ir vieni nožēlojami ķīmiski fizioloģiskie procesi taču. Bet ir, sasodīti ir, un mēs patiesībā esam lielāki, kā Ķīna, katrs kā indivīds.
Tā nu mani pravietojumi lēnām pienāca pie otrās domītes: vai tas, ko es tagad daru ir tas, ko es gribu vispār? Respektīvi, vai, stāvot pie RSU lielajām durvīm pēc pusotra gada, es nejutīšu savā dvēslē zināmu rūgtuma esenci? Vai es nožēlošu to, ka rakstīju muļķīgu ZPD ķīmijā un gāju uz bioloģijas olimpiādi, nevis sēdēju ar Hitlera biogrāfiju rokās un negāju uz padziļināto vēsturi?
Atkal jāsaka, ka Markam ir taisnība- ir jāvērš skats uz iekšu un nedrīkst dzīvot tā, kā to dara visi. Bet.. nu labi, šo te visu es vēl neesmu līdz galam apsmadzeņojusi un sapratusi, bet man liekas, ka ir par vēlu, es esmu uz eksaktās takas un vairs nav kur. Lai arī mani baida šī neizcilības variācija un pārāk augstās kāpnes, pa kurām es nespēšu uzrāpties, kā pārēdies Rosīni. Patiesībā tā mani baida visur.
Nu johaidī, jo vairāk tu lasi to Aurēliju, jo trakāk paliek. Katrā ziņā nekādas ekspluatācijas ar mani nenotiks, lūk. Nevienā dzīves posmā.