![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Secinājums- neesmu vīlusies ne vīna izvēlē, ne 3 gadus gaidītā albuma izvēlē, es laikam iepriekšējā dzīvē biju nēģeru bērniņš, tāpēc Bono vienmēr prot mani nomierināt un sakārtot ar savām kompozīcijām, noteikti no jaunā rekomendēju I'll Go Crazy If I Don't Go Crazy Tonight.
Vēl es nolēmu sakārtot savu kosmētikas skapi, tas ieviesa manī Sidhārtas Gautamas cienīgu mieru un sapratni par Visumu, labu alu, lietām un nelietām.
Gan ne sapratni par hromatogrāfiju, bet to vēlāk, tā lai vēl pagremdējas manis neizzinātajos skalārajos laukos.
Treškārt, es atradu kaut kādu tādu kā kladīti/dienasgrāmatu. Tā gan nav piezīmēta ar botānikas studijām un es nedzīvoju 15. gs. , tāpēc no tās nav īsti nekādas jēgas. Bet es atradu šādu te esenci: Vienīgi cilvēki, kuri drīkst par mani runāt sliktu un aizmuguriski apvainot, ir Dārta, Anna, Rihards, pagātnes cilvēks un mana mamma.
Tieši tā, mutācijas rezultātā ģenerējušās palaistuves, jums nav tiesību, jā, jums ir savs Habeas Corpus akts, bet jums tomēr nav tiesību par mani runāt sliktas lietas, jo jūs neko par mani nemaz nezināt, vismaz tā man saka Jungs un es viņam piekrītu, jo viņš bija netiekai ass kicking psihoanalītiķis, bet arī glīts bastards.
Ceturtkārt, man apnika eksaktuma materiālās dzīles, manu interešu grafiks noteikti nav eksponenciāls. Vispār man neapnika, tur ir vainīgs Bono, viņš mēdz psiholoģiski tevi ievest bohēmā un visādos tādos herbāliskos stāvokļos un tad tu nevēlies domāt par materiālām un taustāmām lietām. Praktisks labums- nēģeru bērniņi uz brīdi aizmirst par to, ka grib ēst.
Piektkārt, es rīt laikam aiziešu uz skolu tā pavisam un līdz pēdējam, jo rīt no rīta mēs klausīsimies Vāgneru un dienas beigās laboratorijosimies ar fosforu. Bet vēl vēlākās dienas beigās mani gaida Dārtas seksīgais brālis, pilnīga piedzeršanās un anarhija, jā, jā, tieši tāda, kā Sex Pistols kompozīcijās, herbāliji, daudz cigarellu, silta sirds un vienkārši lielisks vakars, jo tā ir tā vieta, kur es joprojām jūtos gaidīta un gribēta, un visnotaļ mierīga.
Sestkārt, man liekas, ka es vēlos pievērsties Makjavelli tā dziļāk un pamatīgāk par Valdnieka citātu izlasīšanu.
Septītkārt, man aptrūkās sapņu un tādu bezrūpes dienu, kā tad, kad es mācījos, piemēram, devītajā klasē. Esmu pārāk drastiska kļuvusi.
Vēl es nolēmu sakārtot savu kosmētikas skapi, tas ieviesa manī Sidhārtas Gautamas cienīgu mieru un sapratni par Visumu, labu alu, lietām un nelietām.
Gan ne sapratni par hromatogrāfiju, bet to vēlāk, tā lai vēl pagremdējas manis neizzinātajos skalārajos laukos.
Treškārt, es atradu kaut kādu tādu kā kladīti/dienasgrāmatu. Tā gan nav piezīmēta ar botānikas studijām un es nedzīvoju 15. gs. , tāpēc no tās nav īsti nekādas jēgas. Bet es atradu šādu te esenci: Vienīgi cilvēki, kuri drīkst par mani runāt sliktu un aizmuguriski apvainot, ir Dārta, Anna, Rihards, pagātnes cilvēks un mana mamma.
Tieši tā, mutācijas rezultātā ģenerējušās palaistuves, jums nav tiesību, jā, jums ir savs Habeas Corpus akts, bet jums tomēr nav tiesību par mani runāt sliktas lietas, jo jūs neko par mani nemaz nezināt, vismaz tā man saka Jungs un es viņam piekrītu, jo viņš bija netiekai ass kicking psihoanalītiķis, bet arī glīts bastards.
Ceturtkārt, man apnika eksaktuma materiālās dzīles, manu interešu grafiks noteikti nav eksponenciāls. Vispār man neapnika, tur ir vainīgs Bono, viņš mēdz psiholoģiski tevi ievest bohēmā un visādos tādos herbāliskos stāvokļos un tad tu nevēlies domāt par materiālām un taustāmām lietām. Praktisks labums- nēģeru bērniņi uz brīdi aizmirst par to, ka grib ēst.
Piektkārt, es rīt laikam aiziešu uz skolu tā pavisam un līdz pēdējam, jo rīt no rīta mēs klausīsimies Vāgneru un dienas beigās laboratorijosimies ar fosforu. Bet vēl vēlākās dienas beigās mani gaida Dārtas seksīgais brālis, pilnīga piedzeršanās un anarhija, jā, jā, tieši tāda, kā Sex Pistols kompozīcijās, herbāliji, daudz cigarellu, silta sirds un vienkārši lielisks vakars, jo tā ir tā vieta, kur es joprojām jūtos gaidīta un gribēta, un visnotaļ mierīga.
Sestkārt, man liekas, ka es vēlos pievērsties Makjavelli tā dziļāk un pamatīgāk par Valdnieka citātu izlasīšanu.
Septītkārt, man aptrūkās sapņu un tādu bezrūpes dienu, kā tad, kad es mācījos, piemēram, devītajā klasē. Esmu pārāk drastiska kļuvusi.