The only moment we were alone

Es jau gan gribēju izplūst kā tāds Vilis Lācis savos kopotajos rakstos, bet nu labi, tā kā literāri humanitārais toksiskums šodien ir sasniedzis savu augstāko pakāpi, es izvairīšos no šādām seismiski satraucošām un garām darbībām.
Respektīvi, īsumā, es ēdu baigi labos cepumus un vispār manas brīvdienas bija totāli cukurainas, seksuālas un pilnīgi ņām. No rīta es saklāju gultu, pabaroju suni ar saldumiem, kamēr neviens neredzēja, skatījos, kā viņš(ne suns) skujas(man ir kaut kāds jauns fetišs laikam) un cepu ongleti(vai omleti, kā teiktu kārtīgi baltvācieši), uzliku Queen Ze Darbi albumu un domāju, ka tā ir tāda jauka ģimenes idillīte. Fui, nu tāds cukurs, mēēēn -_- .

Atkal es veģetēju un neko nedaru, tas mani iedzīs drīz kapā nē, bet alkoholsimā un gastronomiskā atkarībā no seksa gan. Nu kur tas der.
Tāpēc es pieversīšos nobilis O. Kalpaka simboliskajai biogrāfijai!
Bet vispirms es tikai mazlietiņ iemetīšu aci bērnības Tomb Raiderā, mirror's edge gan es labak šodien pat neinstalēšu, tas var izvērsties par negulētu nakti, neizlasītu kalpaku, neuzrakstītu eseju un izžuvušām acīm, ak nē.