The only moment we were alone

Vispirms es vēlos teikt, ka es esmu princese, o jā, es esmu! un LIELA, jā! Tu vienkārši neesi gana liels princis, ha.

Atkal es jūtos svēstsvinīgi piepildīta, kā teiktu Mr. Blaumanis.
Patiesībā es neteiktu, ka es sapratu līdz galam.. Bet nu tas ir Dostojevskis, viņš ir liels un sarežģīts.
Stāstiet vien man pasakas par to, cik mīla ir liela, cik tīrai un patiesai tai ir jābūt. To īsto spēles garšu, to pavisam, pavisam īsto tu sajūti tikai tad, ja mīla ir kaisle un atkarība, lai arī cik netīra, samaitāta vai pretīga tā liktos. Nedzeriet Red Bull, bet baudiet un grābiet dzīvi, tur rodas enerģija!
Šādus te Spēlmaņus mēs redzam visur patiesībā, šādas Nevarausku maukas mēs arī redzam visur. Bez stulbām Koelju filosofijiņām un taurenīšiem uz sarkaniem ziediņiem. O, bet Robežnieks šoreiz bija nu īsta odziņa, pilnīgi aptaustāma angļu aura.
Vienīgi man likās, ka izrāde vairāk smirdēs pēc krievu vodkas un cīsiņiem, nekā.

Bet spēles garša bija. Vēl tagad ir.