The only moment we were alone

Ir ļoti savādi redzēt sevi uz skatuves varen daudzās lomās, tādu veselu puzli, kur katra kauliņa ielikšana sagādā savādu sajūtu gan galvā, gan kaut kur ba, ka un ah līmenī. Vispār jau tādi Tīta Līvija izgājieni ir manā gaumē.

Bet nu tomēr.
Ir savādi.
Pēkņši tā, pilnīgi negaidīti saprast, kāpēc tu esi tik erotisks, kāpēc tu neesi reliģisks, kāpēc tev ir problēmas ar attieksmi, kāpēc tev patīk atstāt cilvēkus vienus, kāpēc tev reizēm gribas rīsa graudiņā iegrebt rokoko kruzuļus un kāpēc tev vienkārši un primitīvi trūkst mīlestības. Un kāpēc tik daudz kas tomēr manās 14 ka(oo, jā, es sevi pielīdzinu Ra) ir psihs.

Un vēl arī to, kāpēc es esmu sasodīti eksakta vai vismaz vēlos tāda būt un neciešu visādus estetizējošus visziņus.
Un tad šausmināties un apzināties, ka tu jau nešausminies par žargonismu pārliecināto izvēli, Ķesteri Riharda drēbēs vai hipiju, kas dejo tektoniku. Gribas samiegt acis un neredzēt. To visu, ko tur varēju ieraudzīt un ieraudzīju.

Bet tā es tikai velejos teikt, ka šī bija K. Nevarauskas spīdošākā loma, tā mani satrieca kā Huana Grisa glezna kādā romantiskā hotelītī.

Bet esiet labiņi un esiet māmiņas cerībiņas, un līdzinieties tētiņam, un rakstiet vēstules krustmātei no Aviņjonas, kā to iesaka maģiskais reālisms.