The only moment we were alone

Es nekad, nekad, nekad negribu aizmirst vakarvakaru! žēl, ka nav man bilžu vai kādu citu lietišķo vēstures liecību.
bet tas bija elitārākais un graciozākais pasākums manā dzīvē. Nu vienkārši lielisks sabiedrības slānis.
demokrātiskais un smalkais džentlmeniskums mani vakar pilnīgi pavedināja, es tiešām ceru, ka tas notiks arī pēc sešiem mēnešiem un ne tikai Tālavijas dāmu vakarā, tik daudz argentīnas vīnu gan es vairs nevēlos sevī, nākamreiz izpaudīšos ar Džeimsa Bonda kokteiļiem.
Kleitai plīvojot, pārliecinājos, ka rokenrols joprojām ir dzīvs un lielisks, gluži kā mans lieliskais deju partneris.
Kaisle, protams, nekad neņem atvaļinājumu, arī aristokrātiskos pasākumos tā atrod savu vietu- uz biljarda galda un karstā vannā. tas gan netrauceja politiski vēsturiskām debatītēm, kuras man nu ļoti, ļoti patīk, tikai.. ir grūti, ļoti grūti koncentrēties uz Krievijas autoritārismu un naftu, ja sarunu biedram ir pavedinoši burvīga balss, skaistas āriešu acis un viņa roka atrodas man zem kleitas. vienīgais, ko es vēlējos- drāzties ar viņu līdz pilnīgam spēku izsīkumam. un tad sākt atkal!
but hey, manā organismā atkal ir pāris desmiti ml saldējuma, varu vien izdarīt internacionālo žestu lūpām un gaidīt nākamo saldā ēdiena reizi.

Es tikai vēlējos piemetināt, ka pāris burvīgi mirkļi ar sniegu aiz loga reizēm ir viss ko vajag, lai iztīrītu prātu un uzrakstītu jaunu nobeigumu vecam stāstam.

šis vakars, apvalkāts un pliekans, tomēr iedveš manī tādu intelektuālu nostaļģijas devu. Gribas iesiet sabužinātajos matos lenti, uzvilkt svārkus un glītu blūzi, iegriezties pēc kastes šokolādes saldējuma, vīna un pāris smaržīgām svecēm un, pavisam nebrīdinot, ierasties pie pašrocīgi krāsotajiem vārtiņiem, piezvanīt un teikt: Labvakar, mister, ko jūs teiktu par literāri politvēsturisku vakariņu ar garšīgām lietām, tai skaitā mani?

But hey.
Tādas novakares, labvēlīgas, galantas un svētsvnīgas, nemēdz būt, laikam, ja vien nepiepalīdz iztēle.

Gudnait.