The only moment we were alone

vai es varu izmērīt, cik sasodīti nelaimīga es esmu?
nē.
un cik ļoti man ir noriebies visu šo nolādēto vakaru smaidīt un tēlot, ka ar mani viss ir kārtībā!
pāris nolādētas sekundes, tikpat nolādētas, kā viss tas, kas manī iekšā vārās un sāp un smeldz, viss, kas tā arī tur paliks un sasals un atkal iedurs labu riebīguma šļirci. lai paliktu tur uz mūžiem, tāpat kā visas tās iepriekš neizrunātās, nepateiktās un neizsāpētās lietas, kuras paliek pie manis.
es nesūdzos! es neraudu, bet lūdzu, lieciet man to ozolkoka krustu, es esmu Jēzus galu galā!
bet nu dod vismaz atelpu pa ceļam. dod man siltumu un mieru, ja ne vienmēr, tad vismaz tad, kad patiešām stindzina, kad patiešām ir tik smagi, ka paelpot nespēj, bet piedzerties gan.
o jā.
varbūt atgriezties pie sava vienīgā dzīves vīrieša, kurš nu nekad nav mani pievīlis? ak, mr. Grānt, Jūsu garša ir masīva, smeldzi remdinoša un, galvenais, patiesa.

bet es ceru, ka tā sirdslieta nevilksies ilgi. tad au labāk mieru un neko. nevis atkal visu un to..
un par jums abām, manu asiņu blondajām skaistulēm..
man ir ļoti žēl.
bet es tur neko nevaru ne padarīt, ne izdarīt.

ak, nu man vienkārši ir slikti.
aptiesībā, tas emaz nav tik vienkārši.
un tu, nelieti, neesi ar mani un man ir pilnīgi vienalga, kāpēc, tas mani nepārliecināja un tas te paliks. un es to atcerēšos, kā jau mēs visas, pretīgās sievietes.