| |
[Jul. 18th, 2012|01:29 am] |
| [ | music |
| | Comptine d'Un Autre Été | ] |
Es sevi nekad neesmu vērtējusi pārāk augstu. Vairs neatceros to laiku, kad vēlējos būt es pati, jo tagad .. tagad viss, kas man likās ideāls tad, ir sabojāts. Es saprotu to, ka ne visi puiši gaida kādu Victoria's Secret modeli,bet ir ārkārtīgi grūti tam noticēt. Kāda jēga man no tā, ka draudzenes saka man, ka es esmu skaista? Nu kāds? Jo neviens puisis šā vai tā uz mani pat nepaskatās. Es neesmu ne neglīta, ne stulba. Varbūt tad, kad viņi paspēj mani iepazīt, viņi saprot to, ka nav jēgas uz mani šķiest laiku, jo es esmu pārāk sarežģīta. Varbūt man ir radusies šī ilūzija par mīlestību, kas nemaz nepastāv un viss nemaz nav tik romantiski un sirdi apņemoši, varbūt mīlestība nemaz nepastāv un tie ir tikai kārtējie meli ko Holivuda sludina sabiedrībai. |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2012|08:55 pm] |
|
Varbūt es pārāk saceros un uzticos cilvēkiem. Redziet .. tikai cilvēkiem. Pret pretējo dzimumu man ir savādākas jūtas. Savā galvā es desmit reizes pārdomāju, izanalizēju un apstrīdu to ko kāds puisis man ir kādreiz teicis. Tā ir viena no vienīgajām iezīmēm, kura manī nav samākslota, tas ir cik patiesi vien var būt. Man ir bail no tā, ka kāds mani salauzīs, jo es ļoti labi apzinos to, ka es to neizturētu. Varbūt tādēļ man arī ir labāk palikt vienai, jo mīlestība bez sāpēm nav iespējama. Sāpēs jebkurā gadījumā. Liekas, ka daži cilvēki ir vienkārši piedzimuši, lai būtu vieni. Bet es to nevēlos, es vēlos VIŅU. |
|
|