mans sviests

25.11.08 10:18
Dienu vai divas pēc atgriešanās no laukiem, iekāpu mašīnā un ar nepatiku sajutu zvēra smaku. Tādu īstu riktīgu zvēra smaku, zvēra smaku vispār, tādu, kādu pie kaut kādiem būriem var sajust zvēru dārzā. Nospriedu, ka:
a) varbūt tomēr tas ir kāds kaķis, kas kaķiem raksturīgā veidā sildījies uz kapota un iemīzis ventilācijas spraugās,
b) pūst kaut kādi trūdi, kas ar mašīnas apakšu saķemmēti pa mežu.
Un to visu aizmirsu, lai gan smaka bija sajūtama vēl dažas dienas.

Šorīt pēc divu dienu nebraukšanas tomēr bija jādodas ceļā. Kaut gan lielais sniegs jau vakar bija notīrīts, priekšējais stikls viss bija aizķēpāts, tāpēc sāku meklēt slotiņu. Atmiņā bija palicis, ka pēdējoreiz to manīju zem aizmugures sēdekļa. Pacēlu sēdekli, slotiņas tur nebija, toties bija miga. Īsta un visai rūpīgi saveidota no sagrauztām avīzēm un sēdekļa pildījuma vatelīna. Iemītnieka tur vairs nebija.

Baisi pat iedomāties, kur tas zvērs, izdomājis sev sataisīt migu mūsu mašīnā un pret savu gribu atvests uz Rīgu, tagad te klīst.

P.S. Nupat attapu, ka uz tā sēdekļa, kā allaž, visu ceļu tupēja/snauduļoja Dzubis. Viņa jau, protams, nevien uzvēru nepamana, ja vien īpaši neparāda (pelei, kas pa virtuvi reizēm mēdz pārskriet no kakta uz otru kaktu aiz ledusskapja, tuvojas, piecīgi sveicot ar astes kulstīšanu u.tml.). Bet ko tas nabaga pasažieris juta, manot, ka virs viņa gulšņā un elš tāda masa, bail pat iztēloties.