mans sviests

3.12.03 09:40
Atnesu uz darbu svecīti. Deg. Es pat zinu, kāpēc.

Izlasīju interviju un atcerējos sestdienas vakaru baznīcā. No tur runātā nekas daudz atmiņā nav palicis. Kā parasti. Tad, kad man lasa sprediķi vai runā vēl kaut ko, pa galvu mūždien maisās kaut kādas pornogrāfiskas ainas, un tās, jāatzīst, bieži vien ir krietni vien interesantākas, krāšņākas par stilistiski un gramatiski lieso cienīgtēva prozu. Satrūkos vien tad, kad no kanceles atskanēja šis: "Tādēļ es slavēju prieku, jo cilvēkam nav nekā labāka zem saules, kā vien ēst un dzert un priecāties, un šādā noskaņā lai aizrit visas viņa nemitīgo pūļu pilnās dzīves dienas, ko Dievs viņam dod zem saules. Un arvien, kad es centos izdibināt dziļākās gudrības pamatus un novēroju visu rosību, kas norisinās zemes virsū, es esmu par dievišķās varas izpausmi atzinis, ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem saules, un cilvēks, neraugoties uz visu piepūli, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un, pat ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to tomēr nespēj." Ar to man pietika. Un es gāju mājās.