mans sviests

26.11.07 00:44
"Lēni dziest gaisma, sākumā izraisot pūļa apsveikuma aurus, pēc tam neizpratnes pilnus bļāvienus. Pagājušas jau piecas minūtes, bet zālē tumsa, skatuve tukša. Te pēkšņi atskan blīkšķis, un uz skatuves no sīvu dūmu mutuļiem iznirst skelets baltā līķautā. Draudīgi dauzot pret grīdu leoparda ādas zābakus, skelets pienāk pie rampas un iemet publikā dzīvu vistu. Pirmajās rindās kliedzieni un panika. "Šausmu roka" meistara Elisa Kūpera izrāde sākusies!
Skeletam (tas ir pats Kūpers) aiz muguras izvietojas muzikanti - četri spēka vīri, tērpušies baltās zīda kleitiņās ar kruzulīšiem. Balsī, kas atgādina naža skrāpēšanu pa šķīvi, Kūpers sāk dziedāt dziesmu, kura pauž domu, ka mirušie bērniņi nespēj parūpēties par sevi. To uzskatāmi apstiprina burtiski no gaisa nokritusi asiņaina lelles galviņa. Pabeidzis dziedāt, Kūpers ar drošu roku sviež galvu zālē.
Tālāk Kūpers izrēķinās ar pusduci leļļu cilvēka augumā: uzšķērž tām vēderus, "asiņu" strūklas apšļāc orķestrantu kleitiņas... Finālā Kūperu pakar improvizētās karātavās. Maestro komentārs: "Šajā vietā viņi vienmēr aplaudē. Kāpēc?"
Atbildēt nav grūti - tāpēc, ka ir nonākuši sadistiskas baudas varā. Šādā erotiskas ekstāzes varā, kas bieži vien saistās ar apzinātu vai neapzinātu dzimumizlādēšanos, var nonākt tā sauktās popmūzikas klausītāji un dejotāji arī bez īpašas izrādes."
Jānis Zālītis. "Mīlestības vārdā", RĪGA: ZVAIGZNE, 1981