mans sviests

23.8.07 18:43
Pirms dažām dienām, kad veikalos parādījās slavenā Lato Lapsas grāmata, par to uzzināju tikai pievakarē, ieslēdzis televīzijas ziņas. Jocīgākais bija tas, ka svarīgajā brīdī, neko ļaunu nenojaušot, arī pats biju iegājis Rozes grāmatnīcā, taču ieraudzījis lielo drūzmēšanos, nospriedu, ka tas ir kāds pirmsskolas sezonas pasākums skolotājiem un taisījos ātri vien prom. Izrādījās, ka nē, ka patiesībā visi šie cilvēki gribēja iegādāties mīkstos vākos iesietus nepazīstamu cilvēku sarunu atšifrējumus. Televīzijas ziņās kāds pensionārs, jau laimīgs ticis pie kārotā grāmatas eksemplāra, teica, ka cerot no grāmatas izlasīšanas "daudz gūt". Tas mani tiešām samulsināja. Jo nekādi nespēju iedomāties, ko gan šādi būtu iespējams gūt. Vienīgi zaudēt - piemēram, dažas stundas, ko varētu pavadīt pastaigā pa mežu vai, teiksim, raugoties pa logu. Un tieši šī zaudēšana man šķiet pats skumjākais, jo visi, kas nez kāpēc iedomājas, ka viņiem šī grāmata ir vajadzīga, kaut ko zaudē vienā un tajā pašā veidā. Tā vietā, lai kaut ko katrs mazliet citādāk iegūtu.