mans sviests

Rīgas laiks
24.11.06 08:31
Vakar vakarā, kad nācām no balles, pie mājas piesitās suns. Tāds tumši spurslains krancis, lai gan tāda izmēra dzīvniekam vārds "krancis" šķiet gluži vai apvainojums - liels, izkāmējis, ar bārdiņu un izspūrušām ausīm, ar vienu kāju klibs. Tai pašā brīdī, kad nodomājām vai pat pateicām, lai nenāk mums līdzi, viņš nāca. Ienāca pagalmā. Tā nu no mašīnas tika izvilkta Dzubas ceļojuma sedziņa, no augšas nonestas divas bļodiņas - viena ūdenim, otra ar teju vai pēdējo Dzubas dziedniecisko barību un pāris kaltēti pimpji. To visu viņš (jo laikam tak viņš bija viņš) žigli vien apēda un nograuza; izskatījās, ka taisās uz palikšanu. Sargam būdā vietas tik, cik kājas izstiept, tāpēc ieriktējās uz gulēšanu turpat uz sedziņas pagalma malā.
Spriedām, ka no rīta vedīsim vai nu uz patversmi, vai varbūt uz laukiem Tedim - ja vien viņam "jaunā Lāča" vietā, kas koda visiem krogus apmeklētājiem, tāpēc tika aizvests pie radiem uz Jūrmalu, nav uzradies vēl jaunāks. Neesot gan. Tagad no rīta gan spriedām, ka uzreiz Tedim tāpat nevarētu vest - vajadzētu vispirms uz to patversmi. Lai atuto un ko nu tur vēl dara.
Bet no rīta viņš bija prom. Sargs teica, ka ap septiņiem, kad sākuši nākt pirmie cilvēki, sācis rosīties. Sargs iedevis divus cīsiņus un šokolādi, domājis, ka vēl pagulēs, bet nekā. Un prom viņš bijis.
Tedim viņš būtu piestāvējis - likās, ka viņiem varētu būt daudz kopīga.

Jā, pareizi, bet TT savā runā vakar teica, ka nekad iepriekš neesot pamanījis, ka Rīgas laika sunītis esot kuce, "nevis suns". Tomēr jocīgi, ka suņu tēviņus sauc vienkārši par suņiem, bet mātītes - kaut kādā īpašā vārdā.