- 22.9.06 07:16
-
a) izlasīju, kas Naumanim sakāms par "Latviešu mīlestību", un tāda sajūta, ka sarakstīts par daudz visa kā, bet līdz tam, par ko patiesi būtu vērts parunāties, nav iespējams tikt. Piemēram, par to, ka pēc ainiņas "Sekcija" (ar bibliotekāri Gunu Zariņu un grāmatu tārpu Ģirtu Krūmiņu) pati pirmā aina gleznotāja darbnīcā (ja vien nav pilnīgi aizmirsusies) sāk likties plakana, aplam nesaturīga un sakonstruēta no vecām "Dadža" karikatūrām (bat ja "Sekciju" salīdzina ar citām ainiņām (geji jūrmalā utml), izrādās, ka nav pat īsti, ko salīdzināt. Vai arī pievērst uzmanību tam, ka iespaids par to, ka izrādē ir "pārāk daudz literatūras" rodas vien no proporciju trūkuma un režisora vai pašu aktieru nespējas pamanīt liekvārdību, bez kuras itin labi būtu varēts iztikt (Brokas varones paziņojums par abortu, kas pilnīgi izčakarē ģeniālo Znotiņa monologu slimnīcā laikam ir visspožākais piemērs),
b) izlasīju Gundegas Repšes stāstu (vai man tikai tā šķiet, ka viņas literāro tēlu personvārdi kļūst arvien.. pat negribas domāt, kādi),
c) visam kopsavilkumu atradu Ditas Rietumas recenzijā par "Tumšajiem briežiem": "(..) sakapātie dzīvnieki, sadedzinātie brieži, kas liek vaicāt pēc titra "neviens dzīvnieks filmas laikā nav gājis bojā", ja tā ir taisnība, jebšu Kairišam ir tuvs Andreja Tarkovska diskutablais ģēnija atvēziens, dedzinot govi Andreja Rubļova filmēšanas laikā…". Un arī tikai tāpēc, ka tur tik amizants "jebšu" lietojums, kas to visu pārvērš apgalvojumā, ka patiesi Kairišam ir tuvs govs dedzināšanas atvēziens, un tāpēc "vaicāt pēc titra "neviens dzīvnieks filmas laikā nav gājis bojā"" ir pilnīgi lieki.