mans sviests

Griškovecs
17.9.06 10:54
Un vēl tā vakardienas izrāde bija par to, cik svarīgi ir, ka tevi gaida. Un cik svarīgi ir kādu gaidīt.
Piemēram, kad esi aizkavējies darbā vai vēl kaut kur, kad ir vēls, un tu steidzies mājup, gribi pēc iespējas ātrāk tikt mājās, jo zini, ka tas otrs cilvēks jau noteikti ir atgriezies. Un gaida. Un kaut gan tu steidzies, tev patīk izbaudīt šo sajūtu pirms pašas atgriešanās. Jo arī tu pats gaidi.
Vai arī agri no rīta, kad tu pamosties pirmais, bet viņa vēl guļ. Miegs tev vairs nenāk, tu raugies uz viņu aizmigušu un gaidi. Gaidi, kad viņa pamodīsies, jo modināt nedrīkst, nemaz negribas, tev gribas, lai viņa dabū izgulēties, bet tai pat laikā tu domā - kaut viņa ātrāk pamostos, atvērtu acis, nē, nevajag pat acis, tu zini, ka viņa ir pamodusies, pēc tā, kā viņa elpo; tu gaidi, kad viņa pamodīsies, un sāksies rīts.

Izrāde bija par to. Un vēl par to, kā ir brīdī, kad saproti, ka neviens nekur tevi negaida. Un arī tev nav neviena, ko gaidīt.