mans sviests

Piezīmes uz lappušu malām
1.8.06 18:46
Turpinu lasīt Svena Birkerta My Sky Blue Trades:

Vudstokas festivāls jau ir apmeklēts, meskalīns izmēģināts, prom no mājām tikts. Pienāk mācību gada noslēgums, Svens, protams, neko nav mācījies un dodas uz eksāmeniem. Ķīniešu literatūras rakstiskajā eksāmenā viņš izlasa jautājumus un tad uz atbilžu lapas rūpīgi uzzīmē taureni. Blakus kaligrāfiskā rokrakstā pieraksta: "Profesors Kramps aizmiga un sapnī redzēja, ka ir taurenis. Vai varbūt tas bija taurenis, kas aizmiga un sapnī redzēja, ka ir profesors Kramps?" Lapu viņš atdeva profesoram Krampam un devās prom. Un viņam pašam likās, ka ir pats riktīgākais revolucinārs, ne tā kā tie pārējie viltvārži, kas kaut ko vēl arvien skribelēja savās atbilžu lapās.

Šo lasot atminējos laikam pašu pirmo reizi, kad apzināti nemācījos. Vispār skaitījās, ka man ir labas sekmes. Mācījos uz četri un pieci. Bet tad kaut kādā klasē, - es pat neatceros, kādā, bet diezgan mazā, jo matemātiku vēl arvien mācīja skolotāja Tērauda un krievu valodu mana klases audzinātāja Marčenko, - vārdu sakot, es neatceros, kurā klasē, es diezgan apzināti sāku savākt trijniekus, divniekus un pie Marčenko arī dažus vieniniekus. Es atceros, tā bija dīvaina sajūta - es iegāju tādā kā transā, regulāri izlikos vai patiesi aizmirsu mājās dienasgrāmatu, man lika tai iet pakaļ, un vienīgais klupšanas akmens bija tas, ka dienasgrāmatu reizi nedēļā bija jādod vecākiem parakstīt. Bet es nedevu, vairākas nedēļas no vietas nedevu, līdz beigu galā vairs nebija kur sprukt, un es vieniniekus un divniekus pašrocīgi mēģināju pārlabot par kaut ko drusku vērtīgāku. Protams, tas drīz vien tika atklāts, bija lielas ziepes. Taču dīvainā kārtā es neatceros, kā tad īsti tas beidzās.

Bet jau vēlāk, mācoties lietišķās mākslas vidusskolā, kaut kas līdzīgs notika ar vairākiem tā sauktajiem vispārīgajiem priekšmetiem - es atceros, ka neko negribēju un arī patiesībā nemaz nespēju pierakstīt piezīmju kladē, kas visiem priekšmetiem man bija viena un tā pati. Ar regulāri izplēstām lapām un milzumdaudz it kā smieklīgiem zīmējumiem.

Bet vēl vēlāk, jau universitātē, uz pēdējo mutvārdu eksāmenu es atnācu, neizlasījis pilnīgi neko. Tikai ar to, kas bija palicis atmiņā no lekcijām. Un tas bija ļoti maz. Man likās, ka ja jau esmu sācis strādāt, tas ir nesalīdzināmi svarīgāk, nekā atbildēt uz visiem tiem veco duraku jautājumiem. Vēl arvien nesaprotu, kā man izdevās tajā eksāmenā dabūt kaut cik ciešamu atzīmi, taču tagad atcerējos šīs sajūtas - toreiz, kad biju pieķerts labojam atzīmes, toreiz, kad nīku klasē un zīmēju ķiņķēziņus, un toreiz, kad izvilku eksāmena biļeti, labi zinādams, ka visticamāk, par šiem jautājumiem man nebūs itin nekā, ko teikt.