mans sviests

26.7.06 13:55
Ja mēs runājam nevis par "vairošanos", bet par "sugas turpināšanu" (kā tas ir pareizāk attiecībā uz zīdītājiem, īpaši jau uz cilvēkiem, kuru mazuļi salīdzinoši ilgu laika periodu ir bezpalīdzīgi un aprūpējami), tad atļaušos teikt, ka šobrīd & mūsu sabiedrībā tieši tā arī notiek. Jebkurš cilvēks godprātīgi vairojas brīdī, kad:
1) ir atradis pietiekami atbilstošu partneri un ir pārliecināts, ka tuvāko 3-16 gadu laikā labāku neatradīs (šis termiņš tāpēc, ka jārēķinās ar piedzimušā īpatņa aprūpei nepieciešamo laiku & spēkiem),
2) ir guvis pārliecību, ka tuvāko 3-16 gadu laikā varēs materiāli nodrošināt piedzimušā īpatņa attīstību un labklājību tādā mērā, ka tiktu izaudzināts vairoties- un konkurētspējīgs cilvēks,
3) ir guvis pārliecību par savu un partnera psiholoģisko briedumu, kas nodrošinātu piedzimušā īpatņa veiksmīgu attīstību.
Manuprāt, šobrīd lielākā daļa cilvēku tieši tā arī rīkojas, tikai katram ir atšķirīgi kritēriji attiecībā uz to, kas ir "pietiekami" visos šajos punktos.

Galu galā zīdītāji nevairojas kā augi - vienkārši izsējot sēklu - viņiem vairošanās ir process, kurā bērna ieņemšana un dzemdēšana ir tikai pats sākums, nevis mērķis; un mērķis ir izaudzināt indivīdu, kurš pats būtu pieprasīts vaislinieks/dzemdētāja.