mans sviests

mūzika cilvēkiem, kam šķiet, ka varētu kļūt labāk
23.7.06 19:17
Šodien tāda muzikālā pēcpusdiena. Pustrijos muižas kapelā, kas drīzāk ir diezgan paliela baznīciņa ar balti barokālu interjeru, notika ērģeļmūzikas koncerts. To, kā Frančesko tam gatavojās, varēju vērot tikai pastarpināti - parasti viņš modās ap pusdienlaiku, sagumzīts un tāds kā paģirains izvilkās no savas istabas un saļima pie pusdienu galda. Tad arī dzirdēju aizmuguriskas pārējo runas, ka viņa koncertā būšot vajadzīgi divi asistenti - nez, ko gan tas Frančesko iedomājoties.

Koncerta nosaukums bija Ommagio a Ligeti (1923-2006) (veltījums Ligeti). Tas sākās ar ekeperimentētāja, elektroniskās mūzikas klasiķa un celmlauža Lučiano Berio skaņdarbu "Fa-Si", kura šķietami bezgalīgi garos akordus tiešām bez diviem asistentiem, kas nemitīgi pārslēdza reģistrus, nebūtu iespējams nospēlēt. Frančesko asistēja Benedikts un Endrjū - visi trīs atgādināja baznīcas ērģelēm uzklupušu elektroniskās mūzikas grupu. Tad, laikam atceroties savu kādreizējo baznīcas ērģelnieka arodu Parīzē, Frančesko nospēlēja Džirolamo Freskobaldi "Ricercare cromaticho" (1635, bez asistentiem), un to pavisam loģiski turpināja ar Ligeti "Ricercare" (veltījums Freskobaldi) un Frančesko paša rakstīto "Altro Recercar" (veltījumu Ligeti) ar skaņām, kādas ne mūžam nebūtu iztēlojies izdabūjamas no baznīcas ērģelēm. Tūliņ pēc tam bija klātesošās Noriko Babas "Box and Cox", viņa pati Frančesko arī asistēja, un vienubrīd likās, ka ērģelnieks trauslo komponisti teju vai aizgrūdīs pa gaisu - vispār šķita, ka viņa tuvumā uzturēties ir bīstami, un vēl bīstamāk kļūdīties. Patiesībā Noriko gabals man patika vismazāk, taču tūliņ pēc tam nāca vēl viens Ligeti skaņdarbs - "Divas etīdes ērģelēm" (Harmonies, 1967 un Coulée (1969)), un pirmā daļa man patika jo īpaši. Koncerts noslēdzās ar Žerāra Pesona "Trim etīdēm baroka ērģelēm" un Mauricio Kāgela "Improvisation ajoutée" (1968) - pēdējo nudien uztvēru kā veltījumu tiem koncerta apmeklētājiem, kas, kā šķiet, bija ieradušies nezinot, ko vēlas dzirdēt, un vēl jau vairāk - būdami nepatīkami pārsteigti par visu, ko viņiem ceļ priekšā, un tāpēc uzskata par vajadzīgu čubināties un ņemties. Benedikts un Endrjū, asistējot Frančesko, kliedza, klepoja un plaukšķināja it kā pavisam nepiemērotās vietās uz nebēdu. Šis no šodienas koncertiem laikam bija pats pats iespaidīgākais. Vienubrīd iedomājos, ka, piemēram, ar tādu Berio mūziku tas izdodas lieliski - tāda sava veida "backward compatiblity" - kad paņem kādu mūsdienu komponista skaņdarbu, bieži vien - rakstītu elektroniskiem instrumentiem, un pārceļ īstām ērģelēm vai jebkādiem citiem instrumentiem. Var jau būt, ka maldos, taču man šķiet, ka šādā virzienā pārcelšana (ja vien vispār izdodas) vienmēr izrādās krietni vien veiksmīgāka un apmierinošāka, nekā klasisku skaņdarbu piemērošana elektroniskiem instrumentiem.

Pēc tam pagraba pustumsā bija Endrjū skaņdarba "Mūzika cilvēkiem, kam šķiet, ka varētu būt labāk" pirmatskaņojums. Viņš pats spēlēja vijoli un pat nedaudz dziedāja. taču galvenā dziedāšana bija Natašas ziņā - viņa spēlēja arī nelielu harmoniju. Tāds klasiski minimālistisks, tomēr jauks gabaliņš, kura pamatā arī tas, ka soliste nemaz neprot notis, un lai to apietu, Endrjū izdomājis, ka pašas notis arī būs viņas dziedamais teksts.

Patiesībā vissliktākais iespaids no pašas pēdējās koncerta daļas, kur ansamblis "Ascolta" (trīs sitamo instrumentu spēlētāji, bass/ģitāra, klavieres, trombons, trompete un čells) atskaņoja Kobi van Tendera "Coexistenz", Benedikta "Blue ajouté", Noriko Babas "Pseudoscpe III" un Dženiferas Volšas "Meanwhile, back in the ranch". Diemžēl jāsaka, ka šajā koncerta daļā mūsu "vietējo" komponistu darbi likās visbālākie. Benedikts arī nebija apmierināts ar to, kā izklausījās viņa gabals (tas bija pirmatskaņojums), Endrjū, viņam nedzirdot teica, ka esot izklausījies pēc "random". "Coexistenz" muzikālā ziņā likās vispabeigtākais un pārdomātākais, savukārt Dženiferas gabals - interesants tehniski, bet saturiski garlaicīgs. Uz diviem ekrāniem tika projicēts tas, ko viņa tai pat brīdī zīmē, sēžot pie rakstāmgalda. Ar īpašu simbolu palīdzību uz no laikrakstiem izgrieztu komiksu malām viņa deva norādes mūziķiem, kas kuram jāspēlē, kādā tempā, skaļumā u.tml. To bija interesanti skatīties, bet ne klausīties. Tāds random.

Bet abas pirmās daļas tiešām bija foršas, un vienubrīd pat likās, ka varētu kļūt labāk.