mans sviests

17.7.06 11:28
Vēl par to pašu eitanāziju.
Domāju, neviens potenciāls slepkava (ar to saprotot gan noziedznieku, gan karavīru, kas nogalinājis) nezina, kā jutīsies un ko būs jāpārdzīvo pēc tam, kad slepkavība būs paveikta. Lai cik cildenu mērķu vārdā tu būtu kādu nogalinājis, pēc tam, kad tas jau ir noticis, daudz svarīgāks par mērķiem kļūst fakts, ka esi kļuvis par slepkavu. Kareivju psiholoģiskās problēmas, atgriežoties mājās no dienesta varētu būt viens piemērs. Bet tiklab iztēlojieties šādu ainu - kritiskā situācijā aizstāvot savus tuviniekus pret vardarbību (nepārprotami cēls mērķis), cilvēks varmāku nogalina. Neviens, sevi iztēlojoties šāda cilvēka ādā, nezina, kā pēc tam jutīsies un dzīvos.
Un tagad tā eitanāzija. Parakstot papīru, kurā es saviem tuvieniekiem vai kādam citam uzveļu atbildību par manas dzīvības un nāves jautājuma izlemšanu, es uzņemos atbildību par to, kas ar viņiem notiks jau pēc manas nāves. Es neredzu nekādu pamatojumu, kas man ļautu šādi, iespējams, sagraut citu cilvēku dzīvi.