mans sviests

14.6.06 21:16
kad mana mīļotā ir tik tālu prom, tik tālu nevis ģeogrāfiskā nozīmē, bet tādā ziņā, ka viņu iespējams aizsniegt tikai ar īsziņām, nevis, piemēram, ar e-pasta vēstulēm vai pastkartēm, es nojaušu, ka tepat blakus istabā ir... nu tā pati asara, kurā iestrēgusi nāve. Bet mēs taču esam pieauguši cilvēki, vai ne, mēs uzticam savu dzīvību autobusa šoferim, kura autobuss sabojājas tieši pusceļā, pusceļā pa kalnu uz augšu, kā tas notika vakardien - autobuss brauca arvien lēnāk un lēnāk, grūtāk un grūtāk, tomēr kaut kā nebūt līdz kalna galam uzvilkās. Tas bija tieši tas, no kā tu baidījies bērnībā - kad autobuss brauca augšā Turaidas kalnā, un Ļvovas rūpnīcā ražotā autobusa ātrumkārba krakšķēja kržššžžž, un tev likās, ka tūliņ pat šoferim vairs neizdosies ielikt nākamajā robā, un autobuss vispirms apstāsies, bet tad sāks ripot atpakaļ, arvien ātrāk un ātrāk, gluži kā tās kamaniņas uz riteņiem, ar kurām pa to pašu ceļu vasarās mēdza trenēties Murjāņu sporta skolas kamaniņbraucēji. Bet mēs esam pieauguši cilvēki, Griškovec.