mans sviests

18.6.03 10:32
«...garām aizslīd Ziemeļvācijas līdzenums ar aitām un visu pārējo, un man nāk prātā, ka agrāk vienmēr skatījos ārā, izbāzis galvu pa vilciena logu, līdz pretvējā sāk asarot acis. Tādās reizēs es vienmēr domāju, ka pašlaik varbūt kāds apsēdies tualetē un čurā, bet vējš tās čuras zem vilciena grīdas rauj augšup un sīciņām lāsītēm iesmidzina man sejā, tā ka es to pat nemanu, tikai uz sejas nosēžas smalka urīna plēvīte, un ja es pārlaistu mēli pār lūpām, tad gan tos varētu sagaršot, svešo cilvēku mīzalus. Man bija desmit gadi, kad es tā domāju.»