- 30.12.05 23:26
-
Kā jau teicu, Ziemassvētkus neviens nedz mājās, nedz tuvākajos kaimiņos nesvinēja. Tas bija Jaunais gads. Tad pienāca tāds vakars, kad mamma teica, ka var visus lāčus sanest lielajā istabā - gan Miku, gan Frici un arī Rikikī. Laikam citkārt nedrīkstēja. Un es nesu arī. Tur bija egle. Es sanesu un sasēdināju. Nevarēju saprast, kāpēc tos lāčus tagad drīkst nest. Kāpēc jānes. Bet nesu.
Varbūt togad ciemos bija Zentas tante? Tad jau vēl neviens nezināja, ka viņai ir izkaisītā skleroze. Un viņa man teica - cik tu skaisti dziedi. Lai gan es nemaz nedziedāju. Man uzdāvināja zilu skārda autobusu ar visādiem multeņu varoņiem logos. Un es to stumdīju pa grīdu un centos atdarināt autobusa LAZ rūkoņu: ļer, ļer, ļer...
Pēc tam šāva raķetes. Mani pacēla pie loga. Šāva kaut kur no estrādes aiz kultūras nama. Raķetes lidoja no tās puses. Viena sarkana, otra zila, trešā dzeltena un ceturtā balta. Tādās tīrās krāsās. Un pēc tām lidoja atpakaļ. Tās pašas. Tikai krāsas samainījās vietām. To arī es redzēju. Tā bija. Man bija trīs vai četri gadi.
rakstīt sindicēt komentāri draugu draugi friends friends stats