mans sviests

16.12.05 15:42
Mehāniskajam konstruktoram bija daži būtiski trūkumi. Vispirms jau tas, ka daudzas skrūvītes nevarēja nemaz ieskrūvēt nevienā no uzgrieznīšiem. Vītnes vienkārši nesakrita vai bija šķības. Tad nu tēvs ar plaķenēm visas vispirms saskrūvēja un atskrūvēja, pēc tam jau kaut kā nebūt gāja. Lai gan vēl vienmēr pirksti pēc skrūvēšanas sāpēja. Tās atslēdziņas jau bija tik tizlas, ar tām nebija jēgas pat sākt. Otrs trūkums bija tie plastmasas riteņi. Uz stienīšu asīm tos fiksēja ar skrūvīti, kas iekausēta plastmasā. Lai nofiksētu, vajadzēja pievilkt diezgan cieši, bet tad tas uzgrieznis viens divi izlūza no tās trauslās plastmasas laukā. Tēvs mēģināja līmēt ar epoksīda sveķiem, bet tāpat nekas tur lāga neturējās. Bet riteņi, kā zināms, vienmēr bija pats galvenais. Tās dzeltenās caurumotās metāla plāksnītes tā specifiski smaržoja. Tā smarža man patika. Pamācību grāmatiņā bija rādīts, ka var uztaisīt pat autobusu un traktoru un ko tikai vēl ne. Bet tur visur tās plāksnītes bija jāsaloka. Tos es nemēģināju. Centos kaut ko savā nodabā. Zināma pieredze jau bija. Man atdeva veco modinātājpulksteni. Tupēju pie dīvāna un jaucu. Bija tik interesanti, ka bikses pilnas gan.
Vēlāk man bija elektriskais konstruktors. Ar tādu caurumotu koka dēlīti un sprungulīti. Tas gan man patika.