mans sviests

18.9.03 15:50
Esmu jau pieradis, ka veikalos man nekad nepiedāvā paraugus. Nu tos augu eļļā samērcētos maizes kancīšus, liķieri zāļu glāzītēm līdzīgos ķobīšos, desas gabaliņus uz kociņiem, smaržu un dezodorantu uzpūtienus uz papīra strēmelītēm u.c. jaukas lietas. Tā nu nospriedu, ka laikam ir brīži, kad ne no šā ne no tā kļūstu neredzams.

Bet te tev nu bija! Savā nodabā kātoju pa vecās pilsētas bulvāriem, te pēkšņi ar perifēro redzi pamanu to Krišnas apziņas biedrības pārstāvi, kura vārdu nevaru nekādi atminēties (neatceros arī krietni vien latviskākus vārdus - parasti pat pirmais un pēdējais burts tiek sajaukti). Tātad. Jūtu, ka viņš nenovēršami tuvojas. Un rokā jau vesels žūksnis ar tām mazajām brošūriņām, kam tāds melni dzeltens vāks. Tai pat brīdī atceros, ka man tāda mājās kaut kur ir, tikai īsti nezinu, kur.

Jau grasos kaut kā nebūt atteikties, kad viņš saka:
- Jums kā filozofam varētu būt interesanti.

Tajā brīdī sapratu, ka ne no šā ne no tā esmu uz brīdi pārvērties par kādu citu, par kādu, kuru, visticamāk, nemaz nepazīstu. No brošūras atteicos. Gāju tālāk. Satiku, ko nu vajadzēja satikt. Mani pazina. Veikalā smaržu paraudziņa meitene raudzījās cauri. Viss atkal bija kārtībā.