mans sviests

18.9.03 13:28
Vispirms izlasu, ka viss nozīmīgākais ar cilvēku notiekot kaut kur tur, kur lāga nesniedzas viņa apziņa. I piedzimšana, i nomiršana, i sekss. Nemaz nerunājot par to, ka dzērumā var gadīties gan viss nosauktais, gan daudz kas trakāks. Diemžēl neatceros, kur, visticamāk, ka grāmatā Oriksa un Kreiks, kuru lasīju, līdz kamēr beidzās vīns.

Pēc tam izlasu, ka vārdu paliek arvien vairāk un vairāk, laika - arvien mazāk un mazāk, bet vientulība tikmēr aug un aug. Lai gan par šo neesmu drošs - varbūt kāds/kāda man to pasaka. Atkārto vienā laidā.

Un visbeidzot. Atveru CD vāciņu. un tur rakstīts, ka mēs, nu vai nav vienalga, kas tie par mēs, žonglējot uz laika robežas. Laiks varot beigties. Tas esot biedējoši tuvu.

Tad kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tajā pašā grāmatā, kuru lasīju vakar, gulšņādams vannā, bija pieminēts rokas pulkstenis ar alumīnija siksniņu, taču bez rādītājiem. Jo laiks bija beidzies.