mans sviests

24.5.05 17:09
Visi pieliek soli, izstieptām rokām mēģina saķert garāmbraucošos busiņus, bet man gribas palēkties un sastingt gaisā, mitrajā un zilzaļkrēslaini ēnainajā pirmsnegaisā. Bet tad jau uzpūš vējš, nes ar ziedputekšņiem sajauktas smiltis, viss gaiss tāds dzeltenīgi nespodrs, un paliek arvien tumšāks un tumšāks. Nākamais pūtiens jau vēsāks, pēc tam vēl dzestrāks - mākonim pa priekšu skrien dzestrums. Un tad jau sāk pīkstēt pirmās mašīnu signalizācijas, nāk arvien tuvāk un tuvāk. Mājās paspēju tieši tai brīdī, kad aiz loga pirmoreiz nozibsnī.