- 17.5.05 23:13
- Jocīgi, man tas mazāk ar e-pastu, vairāk ar īsto, nu veclaicīgo pastu saistīts - sajūta, ka varētu pienākt vēstule, pastkarte, da jebkas. Pats smieklīgākais visā šajā ir tas, ka es pats nevienam jau nerakstu - līdz ar to nav ne mazākā iemesla cerēt, ka kāds atbildēs. Bet vienalga. Cerība paliek. Bet pienāk vienīgi kaut kādi regulārie papīrīši no vietām, kur es kaut kādā dīvainā kārtā esmu nonācis adrešu sarakstā. Teiksim, mūžīgie ielūgumi uz mākslas izstādēm Luksemburgā. Vai arī piedāvājumi no mistiska mūzikas ierakstu veikala, kuros vēl nekad neesmu atradis kaut ko, kas varētu man patikt. Un tad vēl, protams, tas pats, kas visiem - RIMI un Stokmaņa avīzītes un žurnāliņi. Bet es tos vienalga apskatu. Laikam ceru, ka slepenā ziņa tiklab var būt paslēpusies pa vidu starp ceptu vistu un sezonas kolekcijas attēliem. Gandrīz tāpat kā ar naudiņas atrašanu. Nu neatrodu es naudu, jau kur tas laiks neatrodu. Vai nu cilvēki sākuši uzmanīgāk ar to apieties, vai arī redze vainīga - nezinu. Lūk, bērnībā, tad gan - atradu itin bieži. Vispilgtāk atmiņā palikusi tā reize dzelzceļmalā - saulē sakarsusī taciņa pa uzbēruma augšu. Un es eju un lasu naudu. Vispirms pāris kapeikas, tad arī rublis, viens, vēl piecītis. Pa diviem kilometriem kādi 25 rubļi sanāca. Vai varbūt tas bija sapnis? Un es nevis gāju, bet lidoju? Nu tajā īpašajā, paša izgudrotajā manierē, pilnīgi guļus, kādus 10 cm virs zemes, ar galvu pa priekšu, tā ka redzams katrs kukurznītis un skudriņa. Naudiņa arī. Ja jau par sapņiem, bez pašizgudrotās lidošanas tehnoloģijas sapņos man vēl pašizgudrota pa trepēm nokāpšanas metode. Es vienkārši slidinos lejā pa pakāpieniem, dun, dun, dun, tie atbalsojas manā galvā, visi 89 manas skolas pakāpieni. Mums bija konkurss skolā tāds, kur jāatbild uz visādiem asprātīgiem jautājumiem. Viens no tiem bija par pakāpienu skaitu. Es vienīgais biju izskaitījis un zināju atbildi.