mans sviests

Ziemassvētki
26.12.04 11:53
Pirms divi dienām Ingas Ābeles grāmatā "Sniega laika piezīmes" lasīju to stāstu - mašīna iestrēgusi mežā, putenis, sals, vecgada vakars, jātiek mājās. Vakarā puteņo - brālis atbrauc no Cēsīm un saka, ka redzamība esot nulle. Sākam kustēt uz Rīgas pusi. No tumsas pretī skrien lielas sniegpārslas. Pirms tam nodomāju (vai varbūt saku), ka labāk ir tā, ka tās skrien iesāņus, ne tieši pretī. Garām vecajam benzīntankam, garām Raibajam sunim, tad tā vieta, kur vēl rudenī kaut ko pārbūvēja un tā arī nepabeidza, nu pie Globusa, tumšs, redzēt nekā nevar, bet zeme balta uz visām pusēm, neredz, kur sākas un kur beidzas ceļš. Pāri krustojumam, tad tas uzbērums līdz dzelzceļa tiltam. Tur arī drusku nobraucu no asfalta, tā maķenīt ar labās puses riteņiem uz nomales, tūdaļ pat atkal atpakaļ, taču ar šo manevru, turklāt nepilniem 50 km stundā ir gana, lai mašīnai zustu jebkāda saistība ar ceļu, un tā vienkārši sāniski sāktu slīdēt iekšā pretējā joslā. Akurāt virsū pretējā virzienā braucošai mašīnai. Tā nenovēršami. Tāda skaņa, ne pārāk stipra, neliels grūdiens, un esam jau šosejas otrā pusē, mašīna apstājas uz uzbēruma malas, drusku iešķībi. Izrāpjos laukā, durvis atvērt traucē kaut kāds uzbērumā iesprausts ceļinieku kociņš. Dažus metrus tālāk, lauka malā uzbēruma pakājē stāv balts audi, perpendikulāri ceļam, laikam atmuguriski nošļūcis lejā. Paejos atpakaļ - pretī skrien nobijusies meitene. Vai tie bijāt jūs, kas mums uztriecās? Mēs gan. Jāsauc policija. Jāsauc gan. Vējš negants pēc velna. Slīpi pāri uzbērumam rauj sniegu. Trieciena dēļ mašīnai pazudusi visa elektrība, iekšā ar uzreiz paliek auksts. Logi vienā rāvienā ciet. Izčakarēju no bagāžnieka trīsstūri, paejos uz priekšu un nostutēju neredzamībā. Mašīnai nav viena luktura, nav arī spārna, nav puses visu to priekšas plastmasu, kam it kā vajadzētu uztvert triecienu, ritenis gandrīz precīzi kantains, riepa tāda ļerpatiņa. Paejos atpakaļ pameklēt spārnu. Ka kāds neuzbrauc virsū. Nekur nemana. Beigu galā ceļmalas sniegā pamanu kaut ko nelielas melones lielumā. Tas ir viņš, glīti kā papīrītis sarullēts mazā čokuriņā. Brāļa ģimene brauc pēc tam, vismaz savāc pārējos braucējus, tā nu mašīnā palieku viens. Gaidu. Sniegs čabinās gar jumtu un logiem, vējš gaudo kā filmās. Policija ierodas itin žigli. Apvaicājas, vai tiem tur, lejā, arī kas no viņiem vajadzīgs. Nē, šiem neesot gan. Tā nu pievēršas mums. Sēžu tumšajā mašīnā ar kabatas bateriju mutē un sastingušiem pirkstiem rakstu paskaidrojumu. Uzrakstu: "Puteņoja". Tā poētiski pašam liekas bez gala. Tiem tur, lejā, izdodas nobalsot lielo baļķu vedēju. Tas izvelk audi uz ceļa kā nieku, iekritušais pats saviem spēkiem arī aizrauc. Policisti braukā šurpu turpu. Pārsimts metrus tālāk uz priekšu ir vēl viena avārija, gabaliņu atpakaļ - arī. Tikmēr atbrauc Radinieks. Ielienu viņa mašīnā, vismaz silts. Viņš pārliecinās par to, kas man jau tāpat skaidrs - riteni mainīt nav ne jēgas, ne iespējas. Tāpat tur pārāk daudz viskautkas samežģīts. Kopīgi izdodas atrast, ka pie sasistā luktura iet uz īso, vismaz sāk mirgot avārijas lampiņas. Zvana evakuatoram. Radinieks strādā policijā, viņš jau tādas lietas labāk zina. Tikmēr policisti tikuši galā ar visiem tiem papīriem. Nu jau te stāv trīs policijas mašīnas. Gaidam, kad atbrauks vilcējs. Šim gan esot uz Rīgu jāved viens bembis, bet pasaukšot vēl otru - mazo. Tas aizvilkšot. Un te jau tas ir. Blakus piestāj vilcējs, augšā uzkrauts melns BMW džips bez redzamiem bojājumiem. No kabīnes iztraušas ūsains krievs ar puiku un piedāvājas vilkt uz Rīgu. Likšot aizmugurē uz "dakšas". Tad tas laikam tas Mazais, spriež Radinieks. Vilcējs iegrozās manas nelaimes čupiņš priekšā, jau gandrīz paceļ tai purnu gaisā, kad blakus piestāj divi citi evakuatori. Uz viena bembis, otrs tukšs. No mašīnām izlec tāds puišu bariņš, katrā ziņā neviens no viņiem neatgādina autoevakuatorus, drīzāk tos džekus no vakar redzētā video, kur pasaules čempioni demonstrēja snovborda trikus. Viens no viņiem ir pats galvenais, tas, kuram Radinieks zvanīja. Kas tas tāds? viņš prasa par rosīgo krievu. A nu ka ņem nost. Kaut ko vēl viņi tur sarunā, šis noņem arī un tramīgi aizbrauc. Seko šausmu stāsts par šitā vilktām mašīnām, kam visa priekša ar smilšu un sāls maisījumu nosmirģelēta matēta. Tad viņš piešķiebj galvu un prasa: "A mēs neesam no vienas skolas?" Skatos uz viņu. Varbūt jā, bet varbūt arī nē. "Pamatskola," šis viltīgi saka. "Tā, kas tagad nojaukta," saku. "Jā," šis staro. "Es biju vienu klasi zemāk". "Nu kad tu tā saki," saku, bet neko neatceros. Žvīks žvāks manu mašīnīti uzvelk kukuragā. Parādās meitene no otras sasistās mašīnas. Saka, ka arī saukuši evakuatorus, bet viņiem vēl neesot. Un kāpēc man vienam tik daudz. Saku, ka mans Radinieks, būdams policists, viņus kaut kā pazīst. "Ak viņš ir policists? Vai tad nebūs tā, ka jūs izdarīsiet, ka mēs esam vainīgi?" Tas mani nez kāpēc uzjautrina un atbildu: "Nē, nē, viņš jau nav autoinspektors. Viņš jau tikai līķus fotografē." Meitene nomierinās un aiziet.
Bet mēs uz Rīgu. Evakuatora kabīnē skan tehno, abi džeki visu ceļu spriež par saviem un svešiem audi, poršiem un bembjiem. Skaitām avārijas. Daža visai nelāga. Arī šie abi liekas tādi kā baigi redzēti. Pilnīgi noteikti, ka skolā. Neko vairāk neatceros.
Mašīnīti saudzīgi nolaiž servisa pagalmā, šie vēl mani aizved līdz maķenīt civilizētākai Rīgas vietai. Saku paldies un uz redzēšanos. Un vēl novēlam priecīgus Ziemassvētkus. Joņoju mājup, un patiesībā patiešām ir priecīgi ap sirdi. Tiešām. Jo viss taču varēja būt krietni sliktāk. Kaut kā tas mazais bleķa čokuriņš, kas palika pāri no spārna, neiziet no prāta.