mans sviests

18.12.04 16:29
Naktī sapņoju par purvainiem mežiem un aizaugušām graviņām. Slēpties vajadzēja. Takas bija bedrainas, sakņainas un bīstamas. Vajātājs ne ta nāca, ne ta bija jau klāt. Paslēpos alā, tieši tādā pašā alā, kādas ar Jāni reiz atradām mežā vecā, aizaugušā ceļa malā. Nogāzē tikai pavisam neliels caurums, tāda kā āpša ala. Bet ja uzdrošinies ielīst iekšā, izrādās, tur vispirms viens gandrīz lodveida kambaris, kurā iespējams izslieties pilnā augumā, bet pa šauru eju pie pašas grīdas var notikt vēl nākamajā tādā pašā un varbūt pat vēl kādā. Baltas smilšakmens sienas. Perfekts štābiņš. Nu un tādā pašā alā slēpos sapnī. Diezgan veiksmīgi. Meža ezers bija tur lejā. Bet es - alā. Vajātājs bāza rokas cauri zemei, bet varbūt vienkārši alas ieejā, un uz mani pusi taustījās pirksti. Bet es parāvos malā, mani nesataustīja. Nevajag pirms gulētiešanas skatīties Viens pats mājās. Tāda morāle.